Mīlestība kā zibens spēriens 0
Kad tiekos ar Saeimas deputāti Danu Reiznieci-Ozolu (ZZS), viņai, pēc ārstes aplēsēm, nākamajā dienā būtu jālaiž pasaulē ceturtais mazulis. Visas pazīmes rādot, ka trijām māsiņām pievienosies brālītis. Dana smej, ka varbūt viņš tomēr tā nesteigsies un piedzims nevis Mežāža, bet gan Ūdensvīra zīmē.
Būdama ūdensvīrs, piekrītu, ka tā ir viena laba horoskopa zīme. Brālīti mājās gaidīs tētis, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors Andris Ozols, kā arī trejmeitiņas – Helēna (9), Aleksa (4) un Sofija (1,5).
Dana patlaban savu Saeimas deputātes mandātu uz laiku ir nolikusi, jo būs jāvelta laiks jaundzimušajam dēliņam.
– Vēl nezinu, kad atgriezīšos vēlētajā amatā, iespējams, ka ar mazo dzīvošu mājās līdz rudens sesijai. Ar iepriekšējo meitu Sofiju mājās nodzīvoju gandrīz pusotru gadu. Taču man ir pārāk daudz enerģijas, un, ja ilgāku laiku esmu ārpus aprites, tad nav kur īsti to izlādēt. Darbs ir viena no efektīvākajām vietām, kur izlietot enerģiju, – smaidot skaidro Dana.
Viņas neizsīkstošos enerģijas krājumus var tikai apbrīnot. Darbs Saeimā, ģimene, bērni, šaha turnīri un vēl kosmosa izzināšana. Dana Latvijā ir vienīgā, kas Starptautiskajā kosmosa universitātē ieguvusi vadzinības maģistra grādu kosmosa nozarē. Gluži nevilšus jājautā – kāpēc viņai vajadzīgs vēl kosmoss?
– Viens no uzdevumiem ir iekļūt Eiropas Kosmosa aģentūrā, kur mūsu zinātnieki varētu veikt kosmosa nozares pasūtījumus. Latvijā ir kādi simt zinātnieki, kas varētu iesaistīties kosmosa izpētes programmā. Tā ir ideāla nozare, mums tikai jāatrod sava niša, lai sniegtu pakalpojumus, – skaidro Dana.
Viņa kosmosa izpēti dēvē par savu romantisko aizraušanos, bet ar praktisku pielietojumu. Nojaušu, ka pirmā aizraušanās ir šaha spēle.
Dana ir četrkārtēja Latvijas čempione, divkārtēja Eiropas jauniešu un arī divkārtēja Pasaules jauniešu vicečempione šahā. Jau kopš 1998. gada Latvijas šaha līdere sacensībās spēlē pie pirmā galdiņa.
Lai būtu izcilniece šahā, noteikti jābūt apveltītai ar analītisku prātu. Dana prāto, vai tieši šahs viņā attīstījis šos dotumus vai arī bijuši priekšnosacījumi, lai piedzimtu ar šīm prāta spējām.
– Zinātnieki ir atzinuši: lai pasargātu smadzenes no novecošanās, ir vai nu jāspēlē šahs, vai jānodarbojas ar mūziku, vai arī jādejo. Kopš pārcēlos no Ventspils uz Rīgu, mana šaha dzīve kļuvusi vēl aktīvāka. Mājās rīkojam šaha vakarus. Pie mums bija ieradies arī pasaulslavenais šahists Andrejs Širovs, kurš tagad atgriezies uz dzīvi Latvijā. Manam vīram arī patīk šahistu sabiedrība. Daudzviet pasaulē šaha spēlēšana ieviesta par obligātu mācību priekšmetu skolā. Es jau septiņus gadus savā dzimtajā pilsētā Kuldīgā rīkoju Danas Reiznieces šaha turnīrus.
Viņas pirmā mīlestība arī saistīta ar šahu. Danai tolaik bija desmit gadi, kad viņa šaha nometnē iemīlējās vienā no treneriem.
– Tagad jau mazās meitenes spriež racionāli. Kad mana lielākā meita vēl gāja bērnudārzā, viņa sacīja – man patīk Daniels, viņš kādreiz varētu būt mans vīrs, bet ar Robertu es gribētu tikai draudzēties. Viss tā praktiski sakārtots.
Bet kad pie Danas atnāca lielā mīlestība?
– Mana pirmā lielā mīlestība bija meitas Helēnas tēvs, ar kuru nodzīvoju kopā piecus gadus. Es tolaik biju vēl jauna un nesapratu, kas ir dzīves prioritātes. Aizrāvos ar karjeras veidošanu, ģimeni atstājot novārtā. Ir tāds teiciens – ģimenes dzīve ir kā šokolāde ar dažiem riekstiņiem. Mēs netikām galā ar tiem riekstiņiem. Man ir gandarījums, ka spējām ar meitas tēvu saglabāt labas attiecības pēc šķiršanās.
Savulaik Dana bija sapņojusi, ja precēsies, tad jāvārdu vēlētos teikt Katrīnas baznīcā Kuldīgā. Tā arī gandrīz pirms diviem gadiem notika, kad viņa laulājās ar Andri Ozolu.
– Kad vadīju Ventspils augsto tehnoloģiju parku, darba sakarā biju tikusies ar Andri, bet tolaik es viņam vēl nepievērsu uzmanību kā vīrietim. Reiz, braucot mašīnā un klausoties radio, dzirdēju interviju ar viņu. Nodomāju, cik gudrs vīrietis, cik strukturizēti prot paust savu viedokli un kas par labu valodu.
Bet tā pa īstam viens otru ieraudzījām kādā vīna pasākumā. Viņš pagriezās pret mani, un es sajutu tādu kā zibens spērienu. Mans racionālais prāts apklusa, emocijas guva virsroku. Kopš tā laika esam kopā.
Bija pilnīga pārliecība, ka Andris ir mans īstais vīrietis. Pirmo reizi dzīvē pārņēma sajūta, ka vēlos precēties. Un tad pat nenāk prātā domas, ka nepieciešama jūtu pārbaude. Vēlāk sākās Ozola atklāšanas laiks, un viņš man patīk aizvien vairāk. Mana jūtīgākā ķermeņa daļa ir smadzenes, un gribas, lai uz tām notiktu arī vīrieša prāta iedarbība. Mani nebeidz pārsteigt Andra spriestspēja un aizrautība. Viņam ir milzīga dzīves griba. Visbriesmīgākais ir, ja cilvēku pārņem apātija, bet esmu pārliecināta, ka Andrim tā neiestāsies arī sirmā vecumā. Esmu uzaugusi praktiskā ģimenē, tētis, brālis, abi vectēvi nodarbojās ar praktiskām, saimnieciskām lietām. Domāju, nezin, kā būs ar Andri, kurš uzaudzis Rīgas centrā. Taču arī viņam praktiskie darbi iet no rokas. Mani kaitinātu, ja vīrietis mājās nemācētu iesist naglu. Mēs esam precējušies mazāk nekā divus gadus un patlaban turpinās romantiskais, rozā briļļu laiks. Esmu iemīlējusies savā vīrā un nedomāju par racionālu attiecību tālākveidošanu. Taču attiecībās man ir svarīgi, lai būtu savstarpēja uzticēšanās. Manās iepriekšējās attiecībās tā trūka. Ja otrs neuzticas, ir grūti dzīvot.
Esmu aktīva, sabiedriska, bieži projām no mājām, tāpēc uzticēšanās ir svarīga. Un es varu dot to pašu pretim. Svarīga ir arī otra privātās dzīves telpas neaizskaramība. Pasaule ir mainīga, tāpēc ģimenes vērtība slēpjas tieši drošības radīšanā. Cilvēkam nepieciešama piederības sajūta. Daži to atrod hobijos. Tāpēc man arī tik nozīmīga ir šahistu sabiedrība, jo es šiem ļaudīm jūtos piederīga. Taču ģimene rada vēl lielāku stabilitāti, pārliecību un atbalsta punktu. Ja mājas dzīvē viss ir labi, tad acis mirdz un ar šo mirdzumu tu izej arī sabiedrībā, darbā, – aizrautīgi stāsta Dana.
Bieži vien sievietes nomoka izvēle starp ģimeni un karjeru, jo visu it kā nevar savienot.
– Man viss nācis tā dabiski, nedomājot, vai spēšu apvienot bērnu audzināšanu ar darbu. Noteikti arī šajā ziņā man palīdzējis šahs. Atgriežoties no sacensībām, nācās tikt galā ar mājas darbiem, nedomājot par to, cik tas ir grūti vai viegli. Ar pirmo bērnu bija pat grūtāk nekā tagad ar trijiem. Jaunībā sevi vairāk jāpierāda, bet tad nāk pieredze un sapratne, cik daudz enerģijas kam veltīt.
Vienmēr jau liekas, ja nebūsi apritē, tad pasaule apstāsies, taču nekas tāds nenotiek. Pēc mazuļa piedzimšanas sieviete atgriežas darbā ar divtik lielu enerģiju. Japāņi uzskata, ka ik pēc pieciem gadiem jāmaina darbs, bet sievietēm tas ir dabisks process.
Piedzimst bērniņš, laiciņu pavadi kopā ar viņu mājās un sāc atkal jaunu darba cēlienu. Nesen atcerējos, ka divpadsmit gadu vecumā ienāca prātā nojausma, ka man būs četri bērni. Vēlāk gan par to vairs nedomāju. Es pati neesmu uzaugusi daudzbērnu ģimenē. Mēs ar brāli saviem vecākiem esam divi. Kad piedzimu, mammai bija tikai deviņpadsmit gadu. Laikam tāpēc, ka mums ir tik neliela gadu starpība, mēs lieliski saprotamies. Vecāki man vienmēr ļāvuši svarīgos dzīves lēmumus pieņemt pašai. Tagad man kā mātei būs jauna pieredze, jo pasaulē nāks dēls. Gribu pievienoties domātājam Ošo, kurš teicis – galvenais, netraucēt bērnam attīstīties, daba pateiks priekšā, kas darāms, – noteic Dana.
