Mīlestība ir stiprāka. Saruna ar komponistu Andri Dzenīti 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt 30. Liepājas starptautiskajā zvaigžņu festivālā izskanēs komponista Andra Dzenīša otrās simfonijas “Silts vējš” pirmatskaņojums, ko iedzīvinās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Andra Pogas vadībā.
Arī komponista pirmā simfonija “…mīlestība ir stiprāka. SINFONIA” pirmatskaņojumu piedzīvoja tieši Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”. 1993. gadā pirmo Starptautisko pianisma zvaigžņu festivālu aizsāka Liepājas Simfoniskā orķestra bijušais mākslinieciskais vadītājs diriģents Imants Resnis. Kopš 2016. gada Liepājas Simfoniskais orķestris iemājoja koncertzālē “Lielais dzintars”, un festivāls pārdzima plašākā formātā, piesaistot ne tikai pianistus, bet arī izcilus dziedātājus un citu instrumentu virtuozus.
Domājot par sarunu ar komponistu Andri Dzenīti un par jūru, kas bijusi otrās simfonijas iedvesmas avots, sarunu biju iecerējusi divās daļās – par mieru un siltumu, ko izstaro mūsu jūra, un par pēdējā laika skarbo nežēlību. Lai gan komponists teica, ka parasti pirms pirmatskaņojuma visas domas ir tikai par mūziku, šoreiz mūsu sarunas mūzikai veltītā daļa nebija gara.
Lasīju, ko esat teicis par simfoniju – gājienā gar jūru esat sajutis pēkšņu no kāpām uzviļņojošu silta, apņemoša vēja masu, par sakrālu pasargātības, patvēruma, drošības sajūtu.
A. Dzenītis: Saprotu, ka klausītājs vienmēr gaida kādu pieturas punktu, bet arvien vairāk cenšos no tā izvairīties. Protams, skaņdarba ieceres un tapšanas laikā ir bijuši iedvesmas brīži, tomēr nedomāju, ka, to klausoties, arī obligāti jādomā par to pašu. Klausītājam nebūt nav jāmēģina atrast atainotās lietas un detaļas – jūras viļņus un liedagu. Mans gājiens gar jūru drīzāk bija meditatīvs process, tā gaitā mēģināju ieskatīties sevī, vienlaikus izjūtot vienoto un garo krasta līniju.
Biju pārsteigts, cik tā ir mainīga – tikpat, cik dažādas plūst mūsu izjūtas, dzīves notikumi. Biju pārsteigts par siltuma viļņiem, šī pēkšņā atskārsme par siltumu, jūras klātbūtni manās domās bija ļoti svarīga, būtisks papildinājums.
Mūsu jūra nav okeāns, tā ir un paliek mīļa un sirsnīga, protams, brīžiem te pie jūras valda arī skarbi vēji un skarbākas situācijas. Varētu jau arī nosaukt skaņdarbu vienkārši – jūra, bet tas nebūtu tik interesanti. Manā simfonijā skan rāma pasaule, pat pretstati ir mierīgi. Iespējams, kādam klausītājam būs jautājums, kāds šajos laikos var būt silts vējš, bet tas varbūt nāk tad, kad pirms tam ir bijis aukstums.
Šī ir mana otrā simfonija un abās tematika ir līdzīga – par mūsu miera alkām.
Pirmatskaņojumu Liepājā gribu veltīt šī brīža situācijai, Ukrainas cilvēkiem, kas cīnās par savas zemes neatkarību, varonību un mieru, kuru gribam mēs visi. Skaņdarbs ir kā virzība pretī bezgalīgam mieram.
Brīdi domāju, ka, iespējams, pašlaik būtu jāatskaņo mana pirmā simfonija “Mīlestība ir stiprāka”. To sarakstīju teju pirms pieciem gadiem, un jau tad gaisā valdīja vēsmas par pasaulē valdošo ārprātu. Mūzikā biju iekodējis gan Morzes ābeces SOS signālu, gan vēl dažādus citus gana skarbus izteiksmes līdzekļus. Skaņdarbā mīlestības tēma palika aiz divām svītrām pašās beigās, jo tur, kur klusums, tur ir arī mīlestība un miers.
Šajā reizē miers un mīlestība ir klātesoši pašā mūzikā, un skaņdarbu lielākoties esmu rakstījis, atrodoties prom no Rīgas. Rakstīju vairāk askēzē un pašrefleksijā, nekā domājot par kaut ko ļoti briesmīgu un skarbu. Iespējams, šis ir mans emocionāls, garīgs veltījums visam, kas notiek.
Tas, ko varam darīt, – raidīt mīlestību un praktisku palīdzību. Mums jābūt vērīgiem un uzmanīgiem, ir svarīgi gluži mierā nestāvēt. Šodien lasīju, ka labāk būtu kaut kur pasēdēt, paklausīties kādu mierīgu ierakstu, nedomāt ne par ko. Šī ir mazliet neveselīga pieeja, kas postulē pozitīvo domāšanu, tomēr jebkurš psihologs pateiks – lai spētu novērtēt attiecības, kas ir starp reljefiem un formām, materiāliem un temperatūrām, ir nepieciešamas dažādas emocijas, nevaram visu laiku dzīvot rozā mākonī un būt meditācijas stāvoklī.
Mums ir jādomā, un mums ir iespēja būt sociāli aktīviem, piedalīties procesos ar savu gribu tā, kā katrs protam, arī ziedojot naudu un lietas. Ir svarīgi izteikt savu viedokli, parādīt pozīciju – mēs esam un atbalstām. Šie ir ļoti svarīgi vārdi – pat daudz sīkākos notikumos ikkatrs vēlas sajust atbalstu, tomēr šajā gadījumā ar viena cilvēka atbalstu nepietiek. Dažkārt skaļi vārdi ir nepieciešami, tie sasniegs savu adresātu.
Vai jums ir pieņemama frāze, ka kultūra būtu jānošķir no politikas?
Esmu par to bieži domājis. Nav jānošķir. Brīžiem pat aizdomājos par to, vai cilvēka personīgās īpašības nebūtu jānošķir no kultūras. Var atrast dažādas īpatnējas situācijas ar māksliniekiem, kad viņi rada ārkārtīgi garīgus darbus, tomēr paši savā dzīvē nebūt nav tik ētiski un kādās izpausmēs ir agresīvi, turklāt atklājas, ka mākslas darbs veidots ar aprēķinu.
Šis ir brīdis, kad nekas cits neatliek – ir jāignorē politiski angažēta, politiski ietekmēta māksla. Šie ir liekulīgi cilvēki, viņi gatavi mums nest skaisto, tajā pašā laikā atbalstot drausmas, agresiju. Vienlaikus – ja ielūkojamies mākslas vēsturē, jāatzīst, ka esam liekuļi, jo diezgan bieži baudām pagātnes mākslu, kuras autori savā rīcībā un uzskatos nav bijuši ētiski. Piemēram, komponists Rihards Vāgners, kuru lielākā daļa no mums mīl, – cik zināms, Izraēlā viņš joprojām ir aizliegtais komponists, tur viņa darbus nav iespējams atskaņot, tas ir aizliegts.
Nav jau viennozīmīgi – arī Rietumeiropa kādas dienas pagaidīja, kamēr it visur sākās sankciju atbalstīšana, dažām valstīm brīžiem bija pat smieklīgi iemesli nepievienoties. Daudzi joprojām dzīvo savā burbulī, kur liekas esam pasargāti, liekas, ka karš ir tāls un uz viņu valsti neattiecas.
Pašā iesākumā pat man radās šaubas, kā ir iespējams notikt kam tādam, likās – atkal tikai publiski nosodoši pakratīsim pirkstu – ir slikti tā darīt. Tieši tā tas, starp citu, notika pirmajā Ukrainas okupācijas laikā, nekur tālāk par pirksta pakratīšanu nenonāca. Šobrīd valstu attieksme ir mainījusies.
Tomēr joprojām ir jāskaidro. Arī man šajās dienās nācies runāt ar dažiem kolēģiem, kuri atrodas ārpus Latvijas, tālāk Eiropā un neizprot to, kas notiek. Viņiem gan tas neliekas kas ļoti jauks, bet arī ne ļoti briesmīgs.
Nupat bija gadījums: komponists no Itālijas šobrīd atrodas Sočos un festivālā bauda labvēlību, kuru sniedz viens no dedzīgākajiem Putina atbalstītājiem. Uz manu jautājumu, kāpēc tā, viņš mani gluži vienkārši izmeta no draugu loka. Arī tā mēdz būt.
Šis ir brīdis, kad mums ir jārunā. Vienalga, vai uzrunājam tuvus vai tālus paziņas, ir jārunā un jāskaidro, jo ne vienmēr viss izskatās tā, kā liekas pirmajā brīdī, mēs nezinām, kādus informācijas kanālus viņi ir ieraduši lietot.
Mēs varam darīt daudz, izņemot reālu armijas iesaistīšanos, jo tas ir neiespējami, tā būtu katastrofa. Varam izdarīt daudz vairāk, nekā paši domājam – tā ir gan materiālu ziedošana un tik tiešām – runāšana. Esmu ievērojis, ka šajās dienās runā pat tie, kuri agrāk nav runājuši, tas ir ārkārtīgi svarīgi.
Kādas sajūtas jūs pārņēma, kad pēdējās dienās ieraudzījāt, piemēram, Harkovas operas ēku?
Tas ir drausmīgi. To nevar nosaukt par 21. gadsimtu, liekas, paņēmieni un rituāli, kas valda šī necilvēka galvā, ir ārpus šī laika. Biju domājis, ka kaut kas tāds vairs nevar atkārtoties, ja nu, tad kur tālu no civilizētās pasaules, vietās, kur būtībā valda mazizglītotība un brutāls spēks. Šī tomēr ir Rietumu pasaule. Tāds brutālisms ir ārpus saprašanas. Itin kā veicot smalku ķirurģisku operāciju un darbotos nevis ar skalpeli, bet ar cirvi un āmuru, precīzāk – sirpi un āmuru.
Šajās dienās katram no mums sāk nākt prātā agresīvas domas, cerams, ka šis ļaunums iznīcināsies no iekšpuses. Uz to jācer – cerams, ka lielā krievu nācija nepaliks nozombēta, apmāta uz visiem laikiem. Daudzi speciālisti gan runā, ka šī nācija citādāk nemaz neprot dzīvot, bet man gan tā negribētos domāt.
Atgriežoties pie mūzikas – vai šo laiku ir iespējams saklausīt skaņās?
Manā mūzikā apkārtējais atspoguļojas reti, drīzāk pretēji – vissmagākajos brīžos mūzikā meklēju gaišu, apgarotu un mierīgu laiku. Mani ir nodarbinājis jautājums, vai mākslā jāizliek visas apkārtējās ciešanas un šausmas, vai tās jārāda vēlreiz. Varbūt tieši otrādi – tās ir jākompensē.
No otras puses, arī manos darbos vienmēr ir kontrasti. Mākslā bieži darbojas kontrastu princips, īpaši mūzikā, kas ir viena no mākslām, kurai ir vajadzīgs laiks, līdzīgi kā teātrim. Lai mēs redzētu gaismu, ir jāredz arī tumsa, patiesībā mēs pat nevaram ieraudzīt gaismu, ja nav redzēts pretējais.
