Mildas Šaltiņas gleznas J. Akuratera muzejā 0
Līdz 27. oktobrim Jāņa Akuratera muzeja Gaišajā salonā skatāma gleznotājas Mildas Šaltiņas izstāde “Viss sākās ar ozolzīli”.
Gleznotāja Milda Šaltiņa dzimusi 1930. gada 24. februārī Cēsu apriņķa Rankas pagasta “Lejas Puļpjos” saimnieka ģimenē. “Jau skolas laikā man par visu vairāk patika zīmēšana. Reiz biju uzzīmējusi ozolzīli. To ieraudzīja skolotāji un brīnījās, kā es to esmu dabūjusi gatavu,” atceras Milda Šaltiņa. “Toreiz bija ļoti labas slavenu gleznotāju mākslas darbu reprodukcijas. Atceros, ka skolotāja Kovisāre man iedeva Vilhelma Purvīša gleznas reprodukciju, un es centos pakaļdarināt. Skolā man vispār labāk patika zīmēšana nekā lasīšana un citi nopietnie priekšmeti. Stundu laikā zem sola zīmēju un neklausījos, ko skolotāji stāstīja. Tā nu tas bija.” Jaunus spārnus M. Šaltiņai deva izlasītais sludinājums par audzēkņu uzņemšanu Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Veiksmīgi izturējusi iestājeksāmenus un konkursu, Milda Šaltiņa sāk mācības kopā ar R. Bēmu, G. Ezernieku, G. Krolli, I. Ranku un citiem. Mākslas skolu viņa tomēr nebeidz slikto krievu valodas zināšanu dēļ. Vēlāk Milda Šaltiņa papildina gleznošanas prasmes Latvijas Arhitektu savienības mākslas studijā pie mākslinieces Noras Cēsnieces, bet privāti mācās pie gleznotāja Kārļa Sūniņa. “Man vispār liktenis ir piespēlējis labus cilvēkus. Te gribu minēt arī Māru Kažociņu. Viņa mani ne tikai mudināja gleznot, bet iemācīja arī saprast mūziku. Īpaši es iemīlēju Bēthovena simfonijas. Turklāt es iemācījos uz klavierēm nospēlēt Emīla Dārziņa “Melanholisko valsi”.
