Ja mīļākais sarunu temats – slimības… 0
– Kāpēc pie jums Latvijā viesību saietos cilvēkiem tik ļoti patīk apspriest savas kaites? Vai no šīm runām kļūst veselāki? – tā man ar neizpratni jautāja tautietis no Austrālijas. Domāju, ka runas veselību neuzlabo, taču apziņa, ka citiem ir tādas pašas vai vēl smagākas kaites, sniedz lielu mierinājumu. Esmu novērojusi, ka ar sarunām par slimībām īpaši aizrāvušās sievietes. Vīrieši baidās pat domāt par tām, kur nu vēl skaļi runāt. Es arī nesen biju viesībās, kurās dāmas gados visu vakaru apsprieda, cik augsts katrai ir asinsspiediens, kādas zāles lieto tā pazemināšanai, kāds ir kopējais holesterīna līmenis un kā nodzīt uz leju to slikto. Šajā vietā izcēlās kaismīgas diskusijas, kurš ir tas sliktais – augsta vai zema blīvuma holesterīns. Bez ievērības neatstāja arī tādu vecuma ligu kā kaulu noārdīšanos, un kundzītes steidza salīdzināt savus osteodensitometrijas rādītājus. Viesību noslēgumā mājasmāte ķērās pie praktiskas nodarbes – asinsspiediena mērīšanas visiem klātesošajiem. Taču ar to vēl viss nebeidzās, jo izvērtās diskusija par to, kurš mērīšanas aparāts ir precīzāks – elektroniskais vai mehāniskais. Dodoties no jaukās patērzēšanas mājup, pārņēma sajūta, ka holesterīns ar taukiem aizķepinājis manus asinsvadus un arī kauli tā bīstami krakšķēja. Toties ceru, ka katra no viešņām guva apstiprinājumu, ka nav pati slimākā, jo tās, kuras izcēlās ar vissliktākajiem kaulu blīvuma rādītājiem, bija ar visnormālāko asinsspiedienu, un savukārt kundzītes ar katastrofāli augsto holesterīna līmeni nevarēja izcelties ar kaulu noārdīšanās draudiem.
Īsts saldais ēdiens šādās viesībās ir mediķa klātbūtne. Tad nav jāvārās savā sulā, bet visus sasāpējušos jautājumus jāuzdod dakterītei. Un es tikai nesaprotu, kāpēc mana draudzene, pēc profesijas mediķe, tik ļoti nemīl radu un draugu saietus.
