Reti kurš var atbildēt, kas īsti ir Eiropas vērtības. Saruna ar Uldi Tīronu 0
Šovakar Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) pirmizrādi piedzīvos iestudējums “Apmānītā”, ko pēc vācu rakstnieka Tomasa Manna tāda paša nosaukuma darba motīviem un rakstnieka dienasgrāmatām iedzīvinājis filozofs un režisors ULDIS TĪRONS, galvenajā lomā iejūtoties Regīnai Razumai.
Sižeta pamatstīga vēsta, ka kāda vācu atraitne bezcerīgi iemīlējusies amerikāņu jauneklī, un šī romantiskā fabula risinās uz Eiropas kultūras un vērtību sabrukuma fona pēc Pirmā pasaules kara.
Kādēļ jūs, filozofs, “Rīgas Laika” redaktors būdams, jau trešo reizi iestudējat teātra izrādi? Vai vilinoša ir pati teātra izteiksmes forma vai varbūt ir kādi neatklāti teātra noslēpumi?
U. Tīrons: Teātrī man ir tikai un vienīgi neatklāti noslēpumi. Un es šeit atrodos divu iemeslu dēļ. Viens ir Alvja Hermaņa riskantais piedāvājums, kas man liekas tāds kā kredīts.
Otrs – pats situācijas neparastums – gan tādēļ, ka teātris man šķiet kaut kas ļoti būtisks, domājot par dabiskumu un mākslīgumu dzīvē, gan tādēļ, ka man ir dīvaini atrasties šeit, teātrī, jo rēķinos ar to, kā jūs tikko mani aprakstījāt.
Lai tam atrastos kaut kāds teorētiskais pamatojums, atsaukšos uz saviem gudrajiem draugiem, kas reiz norādīja, ka latīņu valodā “tiron” nozīmē “iesācējs”, “jauniesaucamais”.
Vai ir kāda saikne, kas saista trīs atšķirīgu izrāžu uzstādījumus – Platona “Mielastu”, “Pēdējo Ļeņina eglīti” un tagad – vācu romānista Tomasa Manna “Apmānīto”.
Jūs pareizi teicāt par “romānistu” – ar to šis darbs neapšaubāmi atšķiras. Tāpēc, šķiet, arī izrādes formai vajadzētu atšķirties no iepriekšējiem iestudējumiem. Taču esmu ievērojis – man ir svarīgi, lai teātris nekļūtu nāvīgi nopietns, kā dzīve.
Kā teica kāds mans tuvs draugs pēc Platona “Dzīrēm”, atsaucoties uz Vaildu: vienīgais attaisnojums, kādu viņš saskata manai izrādei, ir tas, ka dažas lietas ir pārāk nopietnas, lai par tām runātu nopietni. Šķiet, tas ir kredo, kas uzspiests visam, ko daru.
Esmu pārliecināts, ka tēmas ir nopietnas, taču pats veids, kā par tām runāt, nedrīkst būt nopietns.
No otras puses, mani ārkārtīgi interesē forma. Šajā ziņā esmu Flobēra sekotājs. Viņš vēstulēs mīļākajai un draugam Luīzei Kolē raksta, ka principā ar formu mākslas darbam vajadzētu arī pietikt, nekāda tēma nav vajadzīga. Tomēr divos iepriekšējos gabalos ir ļoti daudz dažādu tēmu un interešu, atsauču un fona.
Šis iestudējums ir tīrāks – Tomasa Manna stāstu varētu izstāstīt vienā vai divos teikumos. Tas balstās uz kādu anekdoti jeb interesantu gadījumu, ko 1952. gadā pie brokastu galda Tomasam Mannam izstāstīja viņa sieva Katja Manna – par kādu vācu aristokrāti Minhenē, kura, būdama jau pāri pusmūžam, pēkšņi iemīlējusies jaunā amerikāņu puisī.
Lielai daļai latviešu lasītāju šī būs pirmā iepazīšanās ar Manna “Apmānīto”, jo atšķirībā no “Budenbrokiem”, “Burvju kalna” un citiem Manna darbiem tas līdz šim nav tulkots latviski.
Tomass Manns to uzrakstīja pēc “Doktora Fausta”, ko viņš neapšaubāmi uzskatīja par sava mūža vainagojumu. “Apmānītā” pēc tam ir tāda kā literāra nopūta, bet, tā kā tas ir pēdējais viņa pabeigtais darbs, no tā gaida, teiksim tā, īsu Tomasa Manna kopsavilkumu. Taču tas šajā ziņā ir ļoti dīvains.
Studiju gados biju milzīgs Tomasa Manna mīlētājs, sajūsma bija saistīta ar jauna cilvēka aizrautību, dažādiem romantiskiem priekšstatiem par mīlestību un nāvi. Tas mani drīz vien aizveda pie vācu romantikas. Tādēļ arī šeit ir šīs romantiskās norādes, tikai manāmi pieaudzis cinisms; lai gan tā par sevi negribētos teikt.
Varbūt ironija?
Ironiju parasti piedēvē Tomasam Mannam. Viņš ir slīpēts un nopietns cilvēks, un jocīguma viņa darbos nav daudz. Tomēr “Apmānītajā” jocīgā jeb savādā ir diezgan daudz, sākot jau ar Manna izvēlēto stāsta formu.
Jocīgs, pēc viņa domām, ir galvenās varones Rozālijas vārds, arī – veids, kādā viņa runā ar meitu Annu – tā nevarētu runāt dzīvi cilvēki, bet gan dramatiskajā teātrī. Patoss, vārdu izvēle, piemēram: “Laid mani, ļaunais!”
Vispār māte un meita runā tādā veidā, kādā varētu sarunāties divas mūsdienu feministes.
Tādēļ mūsu uzdevums bija – kā izveidot izrādi tā, lai tā nepārvērstos par pilnīgu farsu.
Aktieriem tas izrādījās ārkārtīgi grūts uzdevums.
Ja Manns būtu izvērsis stāsta personāžu raksturus, būtu pie kā pieķerties un atrast psiholoģisko pamatojumu notiekošajam, un mēs viegli varētu iztaisīt kaut kādu drāmiņu. Taču “Apmānītajā” drīzāk esam ideju drāmas jomā, un atdzīvināt šos varoņus ir diezgan grūti. Psiholoģiskā teātra metodes izrādījās nepiemērotas, ar Staņislavski izbraukt nevarēja. Nu, bet mani jau tāpat interesē Meierholds.
Alvis Hermanis šo sezonu JRT pieteica kā populistisku jeb iespējami tuvāku tautai. Kā jūsu gadījumā nokļūt “tuvāk tautai” jeb skatītājam, kurš lielā mērā radis pie jūsu minētā psiholoģiskā teātra?
Tā vien izskatās, ka es pat neprotu uztaisīt vienu normālu, populistisku izrādi. Tomēr sev par attaisnojumu gribu teikt, ka, manuprāt, nevar iestudēt izrādi ar Manna tekstu, nebalstoties uz viņa paša izpratni par teātri.
Aiz mīlas stāsta sižeta vienkāršības svarīgāks kļūst notikumu fons?
Šis ir vienīgais Manna sacerējums, kas piesaistīts vēsturiskam laikam – darbība norisinās apmēram pēc desmit gadiem, kopš automobiļa katastrofā Pirmā pasaules kara laikā bojā gājis galvenās varones Rozālijas vīrs.
Par izrādes laiku esam izvēlējušies 1926. gadu – gan tāpēc, ka tā gada beigās nomira Rainers Marija Rilke un līdz ar viņu beidzās vācu romantiskā līnija, gan arī tādēļ, ka man mājās ir jauka amerikāņu filozofa un literatūrpētnieka Hansa Ulriha Gumbrehta grāmata “1926”, kur ir diezgan daudz dažādu detaļu par šo gadu.
Tas bija ārkārtīgi interesants laiks, īpaši Vācijā. Tā dēvētie roaring twenties (dārdošie divdesmitie), kad Vācijā ienāk jauna veida kabarē, vācu ekspresionisma dejas, kas vēlāk attīstās līdz tam tautiskajam ornamentālismam, ar kuru sastopamies Latvijas Dziesmu svētkos vai Vācijā trīsdesmitajos.
Berlīne vārās, tur apgrozās milzīgs daudzums mums labi zināmu, brīnišķīgu mākslinieku, bet reizē tas ir ekonomiskās un politiskās krīzes laiks, kad dzimst nacionālsociālisms. Mēs atrodamies mazā attālumā starp Pirmo un Otro pasaules karu; frontinieki uz īsu laiku atbraukuši mājās, neviens neko nav sapratis, un visi dzīvo uz pilnu klapi.
Izrādes anotācijā pieminēts tās notikumu fonā notiekošais Eiropas sabrukums. Vai runa ir arī par mūsdienās daudz pieminēto Eiropas vērtību krīzi?
Reti kurš var atbildēt uz jautājumu, kas īsti ir Eiropas vērtības, un arī tad ne daudz tālāk par norādi uz kristietības postulātiem vai antīko mantojumu.
Man šķiet, ka Eiropā ir sabrukušas zināmas metafiziskas struktūras, uz kurām tā turējās. 19. gs. beigas, 20. gs. sākums Eiropā bija zelta laikmets.
Pirmajam pasaules karam, šķiet, politiski nebija nekāda pamatojuma, nerunājot par muļķīgo erchercoga slepkavību. Taču nevar neievērot, piemēram, ārprātīgo patriotisma vilni, kurš pārņēma tās tautas pirms Pirmā pasaules kara un kura kulminācija manā iztēlē ir avīzes virsraksts Hašeka “Šveikā”: “Kroplis dodas karā”.
Apolinērs Francijā, Vitgenšteins Austrijā, arī Tomass Manns attapās šajā skurbulī – jākaro, mums taisnība, tautai jāatdzimst. Viņiem Pirmais pasaules karš nāca kā atsvabinājums no kaut kā, ar ko viņi netika galā. Kaut kas tajos cilvēkos bija salūzis.
Un, lūk, mani interesē tieši šis nezināmais salūzušais mehānisms, iekšējais lūzums 20. gadsimta sākuma cilvēkos, kura plaisas sniedzas līdz pat mūsu laikam. Tas, bez šaubām, atspoguļojās arī mākslā, tostarp teātrī, kur, runājot Čehova vārdiem, bija “vajadzīgas jaunas formas”.
Manna interpretācijā mūsu izrādē arī, tiesa, visai shematiski, iezīmējas šis “Untergang des Abendlandes”, Vakarzemes noriets. Jo izrādē padzīvojusi aristokrāte, Eiropas kultūras mantiniece, iemīlas vitālajā un patrulajā amerikāņu jauneklī.
Patriotisma tēma, lielākoties populistiskā versijā, atgriežas arī mūsu ikdienā. Vai šajā ziņā izrādē velkat paralēles ar mūsdienām?
Neesmu tik entuziastisks, lai vilktu paralēles. Mani daudz vairāk interesē, ka vispār varam domāt par laiku pirms simt gadiem. Viss jau ir noticis: tagadne sastingst pagātnē zibenīgi, veidojot neredzamos mezglus, kuri nosaka mūsu dzīvi.
Turklāt – un to esam nedaudz izmantojuši izrādē – ir aizliegums atskatīties. Tu varētu Eiridiki izvest no pazemes, taču nedrīksti uz viņu, kas nedzirdami tev seko, atskatīties. Tu īsti nezini, vai viņa tur ir, bet gribi, lai viņa tur būtu, neizturi un atskaties. Un Eiridike izgaist uz visiem laikiem.
Jūsu iestudējumu un arī Manna darbu galvenie varoņi lielākoties ir vīrieši, bet te negaidīti centrā romantisks sievietes tēls. Vai tam ir nozīme?
Šis ir vienīgais Manna sacerējums, kur galvenajā lomā ir sieviete, bet ne tāpēc, ka viņš pēkšņi būtu sapratis, ka viņa darbos vajadzētu atrast pienācīgu vietu arī sievietei. Pastāv skaidrojumi, ka viņam bijis bail no sievietēm, īpaši – ņemot vērā homoerotisko līniju, kas izpaužas, piemēram, 1913. gada darbā “Nāve Venēcijā”.
Manna dienasgrāmatās, ko izmantojam izrādē, viņu savā cienījamajā vecumā neliek mierā arī paša seksuālā norūpētība. Kritiskajā literatūrā sievietes parādīšanos Tomasa Manna darbā saista drīzāk ar psihoanalītisku pamatu – paša seksuālās norūpētības, savas slimības – 40. gadu beigās Manns saslima ar plaušu vēzi – piedēvēšanu izdomātam literāram tēlam, sievietei. Tāda “izstumšana” tīrā veidā.
Mums tā gluži nav.
Sievietes parādīšanās šajā izrādē ir saistīta ar Regīnu Razumu.
Bet kaut ko vairāk teikt es negribētu.
Jaunā Rīgas teātra izrāde “Apmānītā”
Režisors, dramatizējuma autors – Uldis Tīrons, režisora asistente – Lote Pūpola, scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone, gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš, oriģinālmūzikas autors – Platons Buravickis.
Lomās: Regīna Razuma, Marija Linarte, Kaspars Dumburs, Toms Veličko, Ģirts Krūmiņš, Katjuša Pelli.
Tuvākās izrādes: 4., 5., 8., 26., 27. janvārī un 15., 16. un 27. februārī.
