Vadonis – ar visiem un visur 17
Tikko citētā ir tikai neliela daļa no vēstulēm, kas ceļoja no dažādām Latvijas vietām uz Rīgas pili – būtu interesanti to visu izpētīt dziļāk, jo, lai arī cik ekscentriskas un vietām atklāti savādas (ne velti manis atrastās mapītes nosaukums pēc 1940. gada 21. jūlija nomainīts no “Kuriozajiem aktiem” uz “Garā vājo aktiem” – okupācijas vara jau, protams, labāk zināja, kādu diagnozi kuram uzstādīt), tās tomēr oriģinālā veidā liecina par 20. gs. 30. gadu sabiedrības rūpēm un noskaņojumu. Turklāt jāņem vērā, ka priekšstats par vadoni kā visuresošu labdari neradās tukšā vietā – Ulmanim bija raksturīgi regulāri braucieni pie tautas, piedalīšanās dažādos pļaujas, aizsargu, strādnieku svētkos – piemēram, otrajos Strādnieku svētkos 1936. gadā pie Brīvdabas muzeja Juglas ezera krastā bijis ap 100 000 dalībnieku. Tāpat iespaidīgas bija Zemnieku dienas Valmierā, Nīcā, mazpulku un bērnu svētki Saules dārzā pie Ķīšezera, skolu jaunatnes sanāksmes Doma laukumā. Vadonis piedalījās pamatskolu un vidusskolu izlaiduma aktos, pamatakmens guldīšanā Tiesu pilij, Finanšu ministrijas namam, Ķeguma spēkstacijai. Viņš pagodināja ar savu klātbūtni Mežu dienas, atceres svinības Draudzīgajam aicinājumam, valsts svētkus 11. un 18. novembrī, kā arī 15. maijā. Tāpat – arī brīvdabas izrādes – atcerēsimies kaut vai “Atdzimšanas dziesmu”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1934. gada jūlija beigās Esplanādē, tai bija speciāli uzcelta estrāde ar senču pils torņiem; tāpat – izrādi “Tev mūžam dzīvot, Latvija” 1936. gadā uz kuģa Daugavā pretim Rīgas pilij utt. Pēc Ulmaņa ierosmes atbalstu saņēma kultūras cilvēki, daudzbērnu ģimenes u. c. Daudzi vēl mūsdienās nav aizmirsuši viņa iedvesmojošās vēršanās pie tautas – piemēram, šo, kas izskanēja 1935. gadā Bērzmuižas skolā: “Latviešu tautai nav jāaizstājas aiz citu muguras. Mēs tikai neesam apzinājušies savas spējas. Aizmirsīsim, ka mēs esam mazi skaitā, veidosim savu garu stipru, tad mēs būsim cienīgi citu tautu vidū.” Vai ko līdzīgu dzirdam no mūsdienu Latvijas valstsvīriem, nemaz jau nerunājot par konkrētiem darbiem?
Jā, Ulmanim patika slavinājumi, kas tik devīgi plūda no visām pusēm. Kā tikai viņu nesauca – par Augsto vadoni, lielo valsts dzīves stūrmani, tautas vienotāju, saulvedi, Latvijas pirmo pilsoni un pat par dubultģēniju. Tomēr liktenis bija lēmis viņam būt par valstsvīru, kurš bija vistuvāk Latvijas valsts dzimšanai un diemžēl – arī tās izpostīšanai. Arī šobrīd viņa vārds kā neviena cita ir cieši saistīts ar patiesi brīvās Latvijas jēdzienu. No Ulmaņa laikabiedriem esmu dzirdējusi, piemēram, šādu atziņu: “Nezinu, varbūt ulmaņlaiki nemaz tik labi nebija, bet, kad par tiem atceros, man prātā nāk dzimtene.”
Mēdz teikt – no malas labāk redzams. Britu autors Bernhards Ņūmens grāmatā “Jaunā Eiropa” (“The New Europe”, 1942) pēc personiskās pieredzes par Latviju tajā laikā rakstīja: “Latvijā bija maz bagātnieku, bet vēl mazāk nabago. Izglītība bija uz ļoti augsta līmeņa, progresa gars vienmēr bija redzams. Lielākā vajadzība, kas Latvijai bija nepieciešama, bija vēl otri 20 miera gadi.” Pats būdams demokrātiskas iekārtas piekritējs no galvas līdz papēžiem, Ulmaņa apvērsumu viņš vērtēja kā “mierīgu un tēvišķīgu revolūciju. Ulmanis neatgādināja parastos diktatorus. Es viņu redzēju savas tautas vidū, bez uniformas, bez miesas sardzes, viņš atgādināja saimnieku ar savu saimi”.
Tikpat daiļrunīgs ir reiz Ulmaņa teiktais: “Vara ir katras īstas un patiesas, paliekošas laimes pamatā.” Tomēr Ulmanim pieder arī vārdi (un galvenais – tos apliecinošie darbi): “Jūs sauksit mani par optimistu. Jo esmu tieši un vienkārši savas valsts dēls, kas domā, ka šī zeme ir īstā paradīze citu zemju starpā un ka mani līdzpilsoņi ir tikpat lieli patrioti un tikpat lepni uz savu dzimteni un tēviju kā es. Un neviens mani nepārliecinās par pretējo.”
KĀRLIS ULMANIS
• Dzimis 1877. gada 4. septembrī Bērzes pagastā.
• 1918. gada 18. novembrī kā pirmais Ministru prezidents izveidoja Pagaidu valdību, kurā pats uzņēmās apgādības, zemkopības un līdz 1919. gada 28. jūnijam – arī ārlietu ministra pienākumus.
• Pēc Satversmes sapulces sanākšanas 1920. gada 11. jūnijā izveidoja ceturto valdību, kas izstrādāja agrārreformas projektu, slēdza miera līgumu ar padomju Krieviju; 1922. gada 18. jūnijā pēc Kārļa Ulmaņa ierosmes izveidoja Kultūras fondu.
• Vadīja četras Latvijas pagaidu valdības un trīs parlamentārās valdības.
• 1934. gada 15. maijā atlaida Saeimu, apturot visu partiju darbību; 1936. gada 11. aprīlis – 1940. gada jūlijs – Latvijas Valsts un Ministru prezidents.
• 1940. gada 22. jūlijā izvests mocekļa gaitās uz Dienvidkrieviju.
• Dažas Kārļa Ulmaņa ierosmes kultūras laukā – Draudzīgais aicinājums, Tēvzemes balva, Uzvaras laukuma izbūves projekts, Studiju fonds u. c.
