VIEDOKLIS 62
Tāds ir tas sociālais un nacionālais pasūtījums
Jānis Streičs, režisors: “Kritizēt kolēģu darbus man neļauj profesionālā ētika. Ja ir par ko cildināt, tad daru to ar sajūsmību. Taču šoreiz labprāt klusētu. Gan minētā iemesla dēļ, gan tāpēc, ka pa īstam neesmu noskatījies nevienu “Saplēstās krūzes” sēriju līdz galam. Jo mums ir pilnīgi pretējas pieejas darbam. Man no svara – ko es filmēju un kā tas būtu dzīvē. Intai Gorodeckai pirmajā vietā – kā es to daru un rādu citiem, lai tiem no pārsteiguma mutes būtu vaļā. Brīnišķīgi! Tas būtu drausmīgi, ja visi Latvijas režisori filmētu gluži vai pēc Ziemeļkorejas šnites. Turklāt dzīve rāda, ka pasaulē šādu uzfrizētu realitāti kā preci ražo zināma intelekta gaumei. Kā banānu republikās, tā dižvalstīs, un Latvija nevar būt izņēmums. Gara telpa ir varen plaša. Vietas pietiek visiem putniem. Tad kāpēc lai es traucētu šī Latvijas kultūras slāņa svētlaimi? It īpaši, ka tūdaļ tikšu apsūdzēts “interešu konfliktā”. Jo kā nekā arī es esmu režisors.
Tāpēc piezvanīju desmit paziņām un pajautāju, ko viņi domā par “Saplēsto krūzi” vai “Māju pie ezera”. Pirmais, mans draugs Bērtulis, teica: “Neskatos. Man skaidrs jau no reklāmas…” Kas viņam ir skaidrs – neatklāšu, lai neaizvainotu seriālu dievinātājus un atbalstītājus. Līdzīgi viņam atbildēja vēl trīs pilsoņi. Pensionēta skolotāja Māra vai raudāja no sāpēm par Laviijas aktieru smago likteni. Viņi tik skaisti un talantīgi, bet kāpēc piekrīt un ļauj sevi ķēmot? Seriālā neesot ne kripatiņas no jūtām un kaislībām. Viss tiekot banāli un primitīvi atrādīts. “Ticiet, arī es biju jauna un zinu, kas ir erotika… Tā ir svēts noslēpums, ko cilvēks gribēdams nevar noslēpt, jo tā ārdās kā kaķis maisā un tur ir tā burvība, it īpaši mākslā. Paskatieties Vidberga zīmējumos. Tā ir gaisotne, tā ir elpu aizraujoša tieksme uz tuvību. Bet viņi rāda ākstīgu grābstīšanos un atklātu nekaunību.” Nākamais – profesors vēsturnieks – bez vainas uzbruka man un sāka pārmest, ka Kino savienība pieļauj tik cinisku latviskā modus vivendi (dzīvesveids – latīņu val.) kropļošanu it īpaši “Saplēstajā krūzē”. Jo tur neesot ne laikmeta, ne vides, ne Latvijas. Un kā lai tas tur būtu, kad šādus eposus uztic personai, kura no ekrāna mums vēstī galīgo absurdu. “Tā krūze! No kurienes?” profesors kliedza uz mani, it kā es būtu filmas rekvizitors. “Romānā tā ir parastā māla krūze. Un visiem ir brīnums, kāpēc kalponīte to nopirkusi. Bet re – Gorodecka tā nevar. Tāds ir viņas modus operandi (darbošanās un izteiksmes veids – latīņu val.). Tāpēc pasūtīja jūgendstila trauku, kas koši izceltos starp citām zemnieku mantām. Bet kāpēc šī krūze tik lēta, ka kalponei pa kabatai? Un kāpēc neviens cits to nenovērtē? Re, draugs, te šinī Gorodeckas krūzē kā gurķa sēklā viss viņas seriāla kubuls ar jūras ūdenī sālītiem gurķiem. Latvijas avota ūdenī nevar, būs prasti. Vajaga jūras, tikai ne no Baltijas līča, bet no Kalifornijas krastiem.” Profesora dzēlību saraksts būtu garāks par filmas scenāriju. Viņš vēl nezināja, ka kinozinātnieces D. piecpadsmitgadīgā meita skatījās “Saplēsto krūzi”, svēti pārliecināta, ka darbība notiek padomju laikos. Līdz māmiņa paskaidroja to, ko skolā nemāca. Gan kas ir rakstnieks Alfrēds Dziļums, gan ar ko atšķīrās dzīve kolhozos no dzīves neatkarīgajā Latvijā.
Ja tai nabaga “jūgendstila krūzei” vēl pieliktu manas kostīmmākslinieces sašutumu par nekompetenci audumu un fasonu izvēlē, tad špāsību krājums kļūtu vēl biezāks.
Bet gribas pateikt arī kaut ko labu. Un bija jau arī tādi vērtējumi. Piezvanīju bijušai veterinārārstei Venerandai. “Kā tad, skatos, skatos,” viņa čaloja. “Vismaz kāda dzīvība mājās. Ir ar ko pastrīdēties par to, ka dzīvē tā nenotiek. Brīžiem piedodu un pasmejos par kino aplamībām, ko jūs tur taisāt. Bet gaidu ar nepacietību. Kā nekā savējie. Skaisti aktieri… Latvieši…”
Bet ļaužu ārste akadēmiķe Vija bija pat dikti vēlīga. It īpaši pret jaunajiem aktieriem. Tikai nopūtās par viņu likteņa sūrumu, ka jāspēlē viss, ko piedāvā. Beigās teica: “Bet, ko tu man prasi? Es jau neesmu speciāliste!” Paldies, cienītā akadēmiķe. Arī es gribu teikt to pašu, jo neesmu “speciālists” tanī mašinērijā, kas ražo šo produkciju. Te runa nav par režiju. Kaut cienītā Gorodecka, lasot manu respondentu spriedumus, jutīsies bezgala aizvainota. Bet kur viņas vaina? Kur cilvēka vaina, kad viņš centīgi pilda sociālo pasūtījumu? Pat vairāk! Es teiktu: nacionālo pasūtījumu. Acīmredzot tas pilnīgi apmierina tos, kas atbildīgi par Latvijas kultūras procesu. Dramaturgs jau nav vainīgs, ka teātris paņem sliktu lugu – tā smējās manā jaunībā. Runa nav par iejaukšanos režisoru radošajā procesā. Cepiet savas kūkas tālāk, un labu apetīti tiem, kam tās garšo. Bet, ja kārtīga namamāte grib sagādāt ciemiņiem prieku par svētku kliņģeri, tad viņa zinu, kur un kam to pasūtīt. Bet, ja radi un draugi šai namamātei ir “suņa lūgti gosti”, tad ņemiet par labu, kas bija veikalā. Lūk, jautājums, kas aiz kadra klaudzina pie daudzām, jo daudzām kultūras instanču durvīm.”
