“Saplēstā krūze” profesionāļi atzinīgus vārdus nevelta, sanākusi bezgaumīga melodrāma 62
“Čau, meitenes!”
Šosestdien Latvijas Televīzijas 1. programmā meksikāņu seriāla cienīgas kaislības latviešu izpildījumā būs beigušās – “Saplēstajai krūzei” pienākusi pēdējā sērija. Vairs nekādu slepkavību, bērnu slīcināšanu vai brēcināšanu, mīlas sāpju, krāpšanas un nodevību, vārdu sakot – miers mājās. Laiks izvētīt, kas no režisores Intas Gorodeckas un viņas radošās komandas ražojuma sanācis. Skatītāju skaits – vidēji 130 – 170 tūkstoši (TNS dati) sestdienas vakaros pie tālrāža un vieta visvairāk skatīto raidījumu divdesmitniekā. Palasot komentārus tiem dažiem rakstiem, kas drukātajos vai interneta medijos veltīti “Saplēstajai krūzei”, prieka par latviešu seriāltaisītāju veikumu pamaz. Ja pajautā profesionāļiem – kino un teātra kritiķiem, režisoriem un scenāristiem, tad… Lasiet nu paši!
“Latvijas Avīzē” ar savu vērtējumu par LTV seriālu “Saplēstā krūze” – kinokritiķe Anita Uzulniece un Kristīne Simsone, teātra kritiķe Valda Čakare, prozaiķe, dramaturģe Māra Svīre un režisori – Dzintra Geka-Vaska un Jānis Streičs.
Līdzība ar Dienvidamerikas “ziepjeņu” ražojumiem nākusi prātā režisorei Dzintrai Gekai-Vaskai, viņa arī Sabiedriskās konsultatīvās padomes locekle, kas darbojas mediju uzrauga NEPLP paspārnē. Vērtējums seriālam nav pozitīvs – pēc meksikāņu šnitēm piegriezts, visu laiku līķi un nemotivētas darbības. Taču viņa to skatās, jo jāredz taču, kas Latvijas sabiedriskajā televīzijā par tautas naudu saražots. Runā, ka LTV šim projektam iztērējusi ap 600 tūkstošiem eiro (katra sērija apmēram 50 – 60 tūkstoši eiro). Gekas-Vaskas dzīvesbiedrs komponists Pēteris Vasks dusmojas gan par laika šķiešanu pie televizora, gan dīvaino pasauli, kurā dzīvo “Krūzes” varoņi – gandrīz neviens tur nestrādā! “Var jau būt, ka mēs ar Pēteri neesam šī seriāla mērķauditorija,” nosmej Dz. Geka-Vaska.
Seriāla režisore – inscenētāja Inta Gorodecka – intervijās uzsver, ka par pamatu ņemts oriģinālscenārijs (autore – Gunta Kalniņa, līdzautores – I. Gorodecka un Inta Bernova) ar “maziem motīviņiem” no Alfrēda Dziļuma romāniem “Saplēstā krūze” un “Vilka zobs”. Viņas fokusā – stāsts un cilvēku attiecības, kam modelis taču vienmēr bijis viens un tas pats, bet laiks un vide – stilizēta, tāda kā 30. gadu jeb retro noskaņa.
“Ja skatāmies pēc brunču garuma, tad varētu būt pirmskara Latvija, ja spriež pēc plandošajiem matiem, kas tolaik nebija piedienīgi, jo meitenei bija jābūt sapītiem vai īsiem matiem vai pat lakatiņam galvā, tad tās ir mūsdienas, bet pēc cilvēku attiecībām – absolūti nesaprotams laiks,” spriež rakstniece Māra Svīre, kura sestdienas vakarus “Saplēstajai krūzei” velta tikai tāpēc, lai pavērtētu, līdz kādām aplamībām veidotāji spēj nonākt.
Stilizācija seriāla veidotāju izpratnē ļauj ignorēt vēsturiskas detaļas vidē un apģērbā, bet attiecībās un dialogos lietot arī mūsdienīgu valodu. “Čau, meitenes!” vai “Tu, ko!” ir tikai dažas stila ogas no retro dialogu dobes.
“Ļoti grūti izprast varoņu darbības motivāciju – ja tas viss izskatās kā stilizētas mūsdienas ar retropiesitienu, tad ticamības moments, lai no sirds varētu seriālam dzīvot līdzi un ļauties tajā atainotajiem pārdzīvojumiem, pamatīgi zūd,” norāda “Ir” kinokritiķe Kristīne Simsone, viena no retajām profesionālēm, kas pievērš uzmanību arī pašmāju seriāliem. Līdzīgi domā arī teātra kritiķe Valda Čakare un kinokritiķe Anita Uzulniece. Autoru izvēlēto žanru – melodrāmu – V. Čakare novērtē kā visnotaļ piemērotu, taču tas nav izmantots gaumīgi un skatījums uz lietām un parādībām sanācis nekonsekvents. “Pretenzija uz pirmskara Latviju neiztur kritiku leksikas dēļ, ja cilvēki tur runā kā mūsdienu jaunieši.” Tuvinot notikumus un attiecības mūsdienām, seriāla veidotāji ir pārrēķinājušies, ir pārliecināta A. Uzulniece. “Jo personiskāk un patiesāk autors veido materiālu, jo plašāks cilvēku loks var ar šo darbu identificēties. Stilizācija par katru cenu šajā gadījumā skatītājam materiālu padara mazāk ticamu, un seriāls zaudē,” atzīst kinokritiķe.
