Mīl savus laukus, ada, tamborē, cep gardas kūkas un fotografē. Ciemos pie rucavnieces Līgas Ates 0
Dzimušu un augušu rucavnieci Līgu Ati var nodēvēt par pagasta radošo gariņu. Agrā bērnībā, māmiņas un vecmāmiņas rosināta, viņa sākusi adīt un tamborēt. Meitenei tas ļoti iepaticies, un tagad tā ir nodarbe visam mūžam. Lai gan specialitāte viņai ir gluži pretēja – juridiskā. Bet 2016. gada pavasarī Līga pašā Rucavas centrā izveidoja radošo vietu “Ligate”. Apmeklētāji mājīgā gaisotnē var nobaudīt kafiju, Līgas ceptās kūkas, izvēlēties sev kādu rucavnieces adījumu vai tamborējumu, apskatīt saimnieces fotogrāfijas, iegādāties dziju vai tepat, Rucavā, ražotās sveces vai medu. Var vienkārši padzert kafiju un aprunāties, apskatot visu skaisto, kas ir apkārt.
Ģimene visā palīdz
“Cilvēki nāca pie manis mājās kaut ko mērīt, pasūtīt – visvairāk cepures un cimdus. Īpašie ir trušādas cimdi, citi gribēja parastus dūraiņus, cits pirkstainos cimdus, cits bomžu cimdus, kas ir puspirkstiņi un kapucīte pāri. Praktiskas lietas. Es ilgu laiku savus darinājumus tirgoju no mājām un caur internetu. Man bija mājas lapa un tepat arī neliels veikaliņš 12m² plašs. Adīju aizvien vairāk, adīšanas ātrums palielinājās, un varēju pagūt daudz ko. Mājiniekiem sāka apnikt, ka tik daudz svešu cilvēku nāk mājās. Savukārt daudziem adījumu kārotājiem negribējās nākt uz manām mājām. Rucavas Tūrisma centrs pameta šīs telpas, un es te izveidoju savu radošo darbnīcu,” sāk stāstīt Līga.
Pēc papīriem šī skaitās kafejnīca, bet patiesībā tā ir izveidojusies par tikšanās vietu. Te vienmēr valda omulīga gaisotne. Vasarās gan vairāk darbojoties āra kafejnīca, bet ziemā centīšoties rīkot atkal kādus pasākumus. Pagājušajā ziemā, piemēram, ļoti apmeklēti bija modernie helovīni. Bija skolēni no Rucavas un Sikšņiem un viņu vecāki. Apgleznoja sejas, grieza ķirbi, filmu skatījās. Ir veidoti Adventes vainagi. Ir bijušas sievu kopāsanākšanas – adīšana, tamborēšana un darbošanās.
“Pavasarī kopā ar SIA “Tāfele” no Liepājas organizējām zefīru, eklēru un Pavlovas kūku gatavošanas meistarklases. Man arī patīk gatavot, un es to labprāt daru. Manā ģimenē ir trīs atvases: Rūdolfam ir vienpadsmit gadu, Ēvaldam – septiņi gadi, Katrīnai tūlīt būs deviņi. Bērni mācās Rucavas pamatskolā un tējas naudu nereti nopelna arī te, “Ligatē”, palīdzot apkalpot klientus. Lielais puika Rūdolfs arī zāli nopļauj – gan pie “Ligates”, gan mājās. Visiem ir ko darīt. Vakariņas es itin bieži pagatavoju šeit un vedu uz mājām. Ģimene arī jāpabaro,” lietišķi nosaka trīs bērnu māmiņa un piebilst, ka vīrieša darbus paveic vīrs Mārtiņš, kurš apstrādā arī 60 hektārus zemes un apkopj piena lopus.
Nosaukums no vārda un uzvārda
Vasarās 80% no apmeklētājiem esot ārzemnieki – lietuvieši, jo robeža ir tepat. Papē arī lietuviešu ir daudz. Adījumi ļoti patīkot arī vāciešiem un holandiešiem. “Man patiesībā nav pacietības. Tādus smalkus darbus īsti neradu. Man vajag ātri – lai visu laiku mainās dzijas, raksti,” par sevi saka rokdarbniece. Starp citu, zeķēm esot tik liels pieprasījums, ka saimniecei adīt palīdzot arī čaklie Rucavas rūķīši.
Par “Ligates” nosaukumu ir interesants stāsts. Tajā ir Līgas vārds un uzvārds kopā. “Kad man bija padsmit gadu, viena radu meitene, krustmātes meita, vēl skolā negāja, sauca: Ligatiņa atbraukusi, Ligatiņa atbraukusi! Mani neviens dzīvē tā nebija saucis. Apprecējos, un tagad man ir tāds vārds un uzvārds. No tā visa arī nosaukums,” stāsta rucavniece. Līga saka, ka dzijas ir veikalā un cilvēki iecienījuši lauku dzijas. Un vilnas zeķes tagad ļoti pērkot – nāk ziema, un vīri strādā, – vajag siltumiņu.
Ikdienā rudens sezonā radošajā darbnīcā apgrozoties maz cilvēku. Līga domā, ka Ziemassvētku dāvanas gan pirks. Būs tamborētie eņģelīši, aptamborētas eglīšu mantiņas, bet nereti arī pircēji izvēlas kaut ko lielu, piemēram, džemperi. Adventes vainagus arī šajā laikā iegādājas. Nav tāda brīža, kad var teikt – oh, nav ko darīt! Visu laiku ir pasūtījumi. “Man patīk visu laiku atrast ko jaunu, mācīties, skatos internetā. Vairākums ideju nāk no turienes, no ārzemju žurnāliem. Latviešiem ir maz rokdarbu žurnālu. Man pietiek ar bildi – redzu to un izdomāju, ko no tās atvasināt. Man šķiet, ka pašas pirmās bērnībā uzadīju zeķes,” atceras Līga un atzīst, ka nav grūti adīt un tamborēt. Zeķes var noadīt vienā dienā. Dūraiņus viņa adot pat tad, kad jābrauc vīram Mārtiņam kaut kur līdzi. Lai laiks nav lieki nosists. Piemēram, pērnā gada februārī vienā sapulcē abi nosēdējuši, kur vīrs mācījies, bet sieva pa to laiku dūraiņus noadījusi. “Rakstainos cimdus es protu, bet neadu, jo man maize jānopelna. Man ļoti patīk arī izšūšana, bet saprotu, ka nedrīkstu ar to aizrauties. Es ļoti reti izšuju. Esmu izšuvusi kristību spilventiņus krusta dūrienā,” palepojas Līga.
Savējie cimdus veikalā nepērk
Savu ģimeni Līga esot apadījusi minimāli, jo adīšana un tamborēšana vairāk ir pamatdarbs. Vispirms ir klienti un tad savējie. “Nav gan viņiem pa vienai cepurei – katram ir pa divām, pa trim. Tāpat arī cimdi. Džemperu ģimenei ir maz, mājinieki arī nealkst pēc tiem. Manējie paši izdomā – kad kaut ko grib, tad paprasa. Protams, cimdus mēs veikalā nepērkam,” pasmej Līga un atklāj, ka pašai esot vairākas adītas cepures un cimdi no trušādām un pirkstaiņi.
Sievas, kam patīk rokdarbi, pa retam sanākot “Ligatē”, un tad ir kopīga pieredzes apmaiņa. Atbraucot arī meitenes no Nīcas. Nīcā Līga arī vadījusi adīšanas nodarbības. Tās apmeklēja pat sievietes, kuras ļoti daudz ada, bet vēlējās iemācīties ko jaunu. Šoruden rucavnieces vadīta nodarbība iecerēta Virgas pagastā.
Patīk daba un foto
Līga aizraujas arī ar fotografēšanu. Tas viss sācies ar rokdarbiem. Vajadzēja pārdot, un tāpēc fotografējusi. Gājusi nodarbībās pie Liepājas fotogrāfa Jāņa Vecbrāļa. “Visvairāk es fotografēju rokdarbus, bet rudenī man patīk daba. Rucavā ir ļoti skaistas vietas – mums ir dendroloģiskie parki. Un man patīk iet pārgājienā apkārt Papes ezeram. Tas ir tāds ikgadējs pasākums. Mēs ar bērniem arī dažkārt kaut kur aizbraucam. Bijām uz Krivi, tur ir ūdenskritums. Tie tādi īsie vakara braucieni. Pie reizes arī fotografēju,” atklāj “Ligates” īpašniece. Janvārī Rucavas kultūras namā bija Līgas fotogrāfiju un rokdarbu izstāde.
Ziemā “Ligatē” ir silti – siltumu dod vecās krāsnis. Atbrauc tūristi, riteņbraucēji – sasildās. Lietuvieši saviem bērniem rādot uz krāsni, ka tas esot vecais radiators.
Tagad radošajā darbnīcā ciemiņi var našķoties ar zefīru, žāvētiem āboliem, rabarberu un ķirbju sukādēm. Tā ir ziemas produkcija. Un Līga visu gatavo pati, jo telpās ir ierīkota atbilstoša virtuve.
Bez sapņiem nevar dzīvot
Līga novērojusi, ka tagad cilvēki gan laukos, gan pilsētās labprāt ada un tamborē. Ir adītāju un tamborētāju pulciņi – kolektīvi, kuri sanāk kopā. Ir arī adīšanas nometnes vasarās. Līga vienu vasaru bijusi nometnē Uguņos, Kurzemē, pie Mērsraga.
Līga ada arī suņu vilnas zeķes. Tās ir veselīgas, un ģimenē katram ir pa komplektam. Tās, Līgasprāt, ir tādas nakts zeķes vai pielietojamas slimošanas laikā. “Esmu no suņu vilnas adījusi arī ceļu aizsargus, ja cilvēkam sāp ceļi. Arī muguras sildītājus no suņa vilnas. Es gan pērku suņa vilnu Rīgā, uz vietas nav. Veselīga, silta, pūkaina, mīksta. No trušu vilnas arī esmu adījusi – fantastiski, bet dārgs prieks!”
Līga visu laiku sapņojot, bez sapņiem nevarot dzīvot.
