Māris Antonevičs: Mīl Krieviju, bet raujas uz Briseli 18
Lai gan interneta portālos cilvēki tiek biedēti, ka, neejot uz Eiroparlamenta vēlēšanām, viņi savas balsis atdos “par Rubiku un Ždanoku”, aptaujas un ekspertu prognozes uzrāda, ka šiem abiem izredzes pārvarēt piecu procentu barjeru esot nelielas. Bīstamāks par interfrontes veterāniem šoreiz ir mūsdienīgais “rašists” Aleksandrs Mirskis, kurš ieguldījis lielu naudu reklāmas kampaņā krievvalodīgajos medijos (līdzīgi kā latviskajā informatīvajā telpā ar vērienu “plosījusies” zemsaviete Iveta Grigule). Tas, iespējams, ir viens no intriģējošākajiem šo vēlēšanu jautājumiem – vai vēlētāju simpātijas un tālāk deputāta vietu Eiroparlamentā ir iespējams nopirkt? Zinot Eiroparlamenta deputātu atalgojumu (ar dažādām piemaksām tas var pārsniegt 10 000 eiro mēnesī, turklāt nākotnē gaida arī prāvas piemaksas pie pensijas), dārga reklāma varētu būt labs “biznesa” ieguldījums. Protams, nav nekas patīkams, ka šī nauda tiek tādiem politiķiem kā Mirskis vai Ždanoka, kuri savā starpā sacenšas, kurš labāk pakalpos Krievijai (vai varbūt iedomātajai impērijai “PSRS 2.0”?). Ironiski – lai cik ļoti viņi mīl šo varen plašo zemi un tajā dominējošo ideoloģiju, daudz vairāk tomēr vēlas nokļūt Briselē. Turklāt, pat neiekļūstot Eiropas Parlamentā, maz ticams, ka šie ļaudis dotos uz Krieviju. Viņi atgrieztos Latvijā, lai turpinātu žēloties par “krievu pazemojošo stāvokli”, “cilvēktiesību pārkāpumiem”, “nacisma glorifikāciju” un tā tālāk.
Savu pārsteigumu par šo fenomenu nesen intervijā “Latvijas Avīzei” izteica Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Jautāta par attieksmi pret tādiem radikāļiem kā Gapoņenko un citi, Straujuma atbild: “Ar cilvēkiem ir jārunā. Ja divreiz ar viņiem runāts un viņi negrib klausīties, nedomāju, ka ar viņiem vēlreiz gribēs tikties. Kamēr viņi nav izdarījuši neko nelikumīgu, lai viņi dzīvo šeit. Tikai man ir ierosinājums viņiem: ja tik ļoti nepatīk Latvija, ir citas iespējas atrast dzīvesvietu.”
Diezgan iecietīgs, pat liberāls viedoklis. Straujuma nedraud pretlatviskiem aktīvistiem ar izraidīšanu no valsts (lai gan, iespējams, daudzi no viņas to sagaidītu), pat nesola veicināt repatriācijas procesu, vienkārši norāda, ka katram ir izvēles iespējas. Turklāt jāatzīmē, ka arī šo izteikumu viņa veltījusi šaurai politiķu grupai, nevis plašam iedzīvotāju lokam. Tas gan nav traucējis krievu presei no mušas uzpūst ziloni un apgalvot, ka Straujuma paziņojusi – visi, kas nav apmierināti ar valdības politiku, var braukt prom. Lielākā premjeres kauninātāja ir tieši Ždanoka (kā teicienā “suns zina, ko ēdis”), kura avīzē “Vesti segodņa” publicējusi rakstu “Ka tikai Straujumai pašai nebūtu jāmeklē cita valsts”. Zinot Ždanokas prieku par notikumiem Krimā, šāds paziņojums izklausās diezgan draudīgs. Viņa pati gan vēl nesen mierināja, ka “Krimas scenārijs” Latvijai nedraud. Tas gan – no Krimas vēlēšanu apgabala Eiroparlamentā iekļūt nevar.
