Miks Ozoliņš: “Tik daudz par sevi nekad neesmu atklājis…” 0
Drīzumā pie skatītājiem nonāks Losandželosā (ASV) dzīvojošā latviešu režisora un producenta Mika Ozoliņa veidotais šovs “Grēcīgā Amerika ar Miku Ozoliņu”. Šova autors sola atklāti parādīt dzīvi tādā Kalifornijā, “kādu nesastapt tūrisma ceļvežos un neatrast pašiem bez vietējo – latviešu un amerikāņu – palīdzības”. Šovu varēs redzēt lietotnē “Shortcut”, kas pieejama arī “Helio iTV”, bet rudenī to izrādīs kanālā “360TV”.
Pēc vairāku gadu klusuma Miks Ozoliņš atgriežas Latvijas skatītāju uzmanības lokā, solot vēl neredzētu šovu “Vice” un seriāla “Californication” (“Grēcīgā Kalifornija”) apvienojumu subjektīvas žurnālistikas stilā un paša stūrētā motocikla seglos. Šova autors taps samulsināts sarunā ar precētu meiteņu pāri, iepazīsies ar jaunumiem intīmpreču veikalā, paviesosies “Harley-Davidson” servisā, iekulsies avantūrās ar karstasinīgām meitenēm un vēl, un vēl. Mika Ozoliņa radošajā kontā jau ir pilnmetrāžas filma “Es gribu tavu meiču!”, īsfilmas “Forsake Me Not” un “Apartment”, kā arī vairāki TV šovi. Daudzi viņu atcerēsies arī kā “MTV Latvia” raidījumu vadītāju. Sarunā ar “LA” režisors atzīst, ka šoreiz skatītāju gaida līdz šim personiskākais stāsts par viņu un dzīvi tur, viņpus okeānam.
Mika Ozoliņa ikdienu tālajā Amerikā šobrīd aizņem tikai šova filmēšana?
Šovs patiešām kādu brīdi pārņēma visu manu ikdienu – pirmo mēnesi vispār nedarīju neko citu, kā tikai montēju, neredzēju neko apkārt. Taču citādi mans dienas režīms ir diezgan brīvs – pats nosaku, kādus darbus darīšu. Citreiz varu atļauties trīs dienu brīvdienas, citreiz divās dienās sarauju un izdaru nedēļas darbus. Tas, ka esi pats sev boss, uzliek arī atbildību – galvenokārt pret sevi. Tā ir lieta, ko turpinu mācīties, – tas nozīmē, ka jāmēģina tikt galā ar nevēlamām īpašībām, kas traucē manai personīgajai un biznesa izaugsmei. Viena no tām ir nepastāvība. Ja kā režisors esmu uzrakstījis kaut ko, ko man gribas realizēt projektā, tad negribu gaidīt. Saprotu, ka man ir jākļūst organizētākam. Regularitāte vajadzīga arī digitālajā mārketingā, ar ko nodarbojos līdz šim. Šobrīd esmu sapratis, ka savu laiku līdzās veselībai un mīlestībai vērtēju visaugstāk. Izšķiestu laiku tu neatgūsi, tāpēc man patīk, ja tas izmantots produktīvi. Ne tikai darbā – tas nozīmē arī labu miegu un kārtīgu izbraucienu ar moci, lai “iztīrītu galvu” – tā ir mana ikdienas meditācija.
Kādēļ tomēr tur, aiz okeāna, nevis šeit, Latvijā?
Kādreiz, 7. klasē, teicu mammai, ka negribu nobraukāt pa Vanšu tiltu visu mūžu. Atceros, kā toreiz ar sajūsmu skatījos amerikāņu žurnālus, skatījos “Glābējzvanu” un “Beverlihilzu”. Lai gan amerikāņu futbols mani pārāk neinteresēja, uz viena žurnāla vāka ieraudzīju Dalasas komandu – viņi tur tā skaisti stāvēja viens pret otru, un mani kaut kas ļoti vilka uz to pusi. Tagad tas ceļš, pie okeāna, kur “Beverlihilzas” jaunieši braukāja ar skrituļslidām, ir septiņu minūšu attālumā no manas dzīvesvietas. Brīžiem vajag atgādināt pašam sev, kur esmu. Toreiz vilkme bija tik stipra, ka zināju, ka visdrīzāk tur tiešām nokļūšu.
Bērnībā izsapņotais amerikāņu sapnis šobrīd turpinās?
Sākumā atbraucu, tad atkal atgriezos Latvijā. Pastrādāju MTV, padzīvoju tādā šurpu-turpu režīmā. Pirmoreiz Amerikā sajutos kā mājās 2008. gadā, kad aizbraucu piepildīt savu lielāko sapni par pilnmetrāžas filmu (“Es gribu tavu meiču”, 2009). Latvijā tas bija mirklis pirms lielās krīzes, bet man bija izdevies dabūt pilnu filmas budžetu un biju citā pasaulē, darīju to, ko gribēju. Šobrīd man ir vienalga – Ņujorka vai Losandželosa, jūtos šeit kā zivs ūdenī. Tieši tāpat kā mājās, braukājot pa Āgenskalnu.
Tas nozīmē, ka, arī skatoties nākotnē, dzīve saistās ar Ameriku?
Noteikti. Vienīgi kaut kādas slūžas parāvu vaļā, kad pēc piecarpus gadu prombūtnes pavasarī atbraucu uz Latviju – sapratu, ka tagad braukāšu šurp biežāk. Šobrīd manā dzīvē šeit notiek lielas pārvērtības – ir mainījies mans dienas ritms, jo meita kopā ar manu bijušo pārcelsies uz Losandželosu, ies šeit skolā, 2. klasē. Šovasar jāved atrādīt meitu Latvijā – iepriekšējā reizē, kad ciemojāmies, viņai bija tikai gadiņš. Viņa saprot latviešu valodu, bet, lai sāktu runāt, ir jāpadzīvo latviešu valodas vidē.
Tas nozīmē, ka sācies jauns dzīves posms?
Jā, mana ikdienas dinamika turpmāk būs citāda. Šis gads ir labi sācies – nofilmēju mūzikas videoklipu sava bērna mātei (Kimberlija Ince, “Love Crimes”, Billi Phene). Tāda iecere bija jau kopš 2011. gada, kad bijām kopā, bet viņas aizņemtības dēļ tas tika atlikts – viņa bija paguvusi trīsreiz apceļot pasauli, dziedot kopā ar Raianu, bet līdz savam solo uznācienam nebija tikusi. Izveidoju arī trīs vlogus, kas cilvēkiem Latvijā ļāva iepazīt mani tuvāk.
Šī būs atgriešanās pie televīzijas formāta šova režijas?
Kopš 2011. gada biju dziļi iegājis digitālajā mārketingā. Tomēr mani ārkārtīgi saista rakstīšana – ne velti man uz rokas ietetovēta rakstāmspalva. Tā man vienmēr atgādina, ka jāturpina rakstīt – vai tas būtu kaut kas īsākā vai garākā formātā. Šovs ir tāds kreatīvs izaicinājums, ko pats piedāvāju un ko esmu uzņēmies, un, galvenais, kaut kas, ko man ļoti patīk darīt. Pērn noteicu sev mērķi – atgriezties režijā, atsākt rakstīt. Esmu kļuvis vecāks, ieguvis savu balsi, skatījumu. Ir mainījies mans rokraksts, un man pašam šobrīd ir interesanti vērot, kāds tas ir izveidojies. Manuprāt, jo subjektīvāks tas mūsdienās ir, jo interesantāk. Tā kā mani vienmēr ir saistījis arī TV formāts, tad te nu tas ir.
“Grēcīgā Amerika” būs subjektīvs stāsts?
Viss, ko esmu šogad darījis – gan vlogi, gan šovs, ir personiskākais, ko vispār esmu darījis. Tik daudz par sevi nekad neesmu atklājis, ja nu šo to pastāstīju Intara Rešetina raidījumā. Domāju, ka šādi cilvēki iepazīs mani vairāk. Runājot kino valodā, no tāda plakana, divdimensionāla attēla kļūšu šķautņaināks, ja gribat – personāžs trīs dimensijās. Tā nebūs tikai monētas spožākā puse, atklāšos vairāk nekā jebkad.
Interese par televīzijas formātu nāk mantojumā? Savulaik Latvijā kopā ar tēvu, producentu Māri Ozoliņu, pat esat strādājuši plecu pie pleca.
Mans tēvs savulaik kopā ar Andreju Ēķi veidoja “Pica TV”, un es jau tad vienmēr tajā virtuvē biju kaut kur blakus. Kad biju nodzīvojis Losandželosā divus gadus, uztaisīju pirmo īsfilmu, tēvs zvanīja – brauc šurp kopā režisēt! Divus gadus kopā nostrādājām “Talantu fabrikā”, tad nokļuvu MTV. Toreiz aizgāju un atlasē tā arī teicu – mani sauc Miks Ozoliņš, esmu nr. 27, bet būšu jūsu numur viens. Viņi smējās, sakot – kas tev to teica? Te taču ir vēl 2200 cilvēku! MTV laiks bija superīgs, formāta ietvaros varēju darīt, ko gribi. Joprojām man ir svarīgi paust savu. Ja es taisīšu kaut ko tādu, ko dara visi, tas vairs nebūšu es. Arī šis šovs ir kaut kas svaigs un Latvijā nebijis. Priecāšos, ja tā to redzēs arī skatītāji.
Jau izskanējis, ka šovā rādīsiet notikumus, kas Latvijas sabiedrībai varētu šķist gana izaicinoši, piesauktas pat tabu tēmas.
Pirmajā sērijā iebraucu dziļāk latino kultūrā kopā ar meksikāņu mafiju, otrā būs par lesbiešu pāriem, kur meitene no Latvijas precas ar ukrainieti. Ja man jautā, kāpēc gribu runāt par tabu tēmām, tad jāsaka, ka tās man nešķiet nekādas tabu tēmas. Mēs jau 2005. gadā kopā ar tēvu veidojām “Dāvidšovu”, runājām par šādām lietām, tāpēc mani uzjautrina fakts, ka 2019. gadā kādam tās šķiet tabu tēmas. Tomēr diemžēl Latvijā daudziem ir tādas klapītes uz acīm, varbūt ar saviem raidījumiem varu palīdzēt viņiem tās nomest. Tāpēc arī šova sauklis ir “Iebrauc dziļāk”, vienalga, vai runa būtu par marihuānu, viendzimuma attiecībām vai kriminālo pasauli. Lai cilvēki paskatās un pauž viedokli tad, kad ir redzējuši faktus, cilvēku stāstus – lai paplašina redzesloku. Nesen publicēju video par “zālīti”, ar to bija dalījušies simtiem cilvēku, saņēmu daudz labu komentāru – negatīvu viedokļu paudēji laikam neuzdrošinājās neko teikt. Es vienkārši pateicu to, kas ir, – nevienu taču nespiež to lietot, bet, ja cilvēki nav informēti par tās labajām īpašībām un mītiem, kas saistās ar marihuānu, tad diskusija ir bezjēdzīga. Esmu gatavs diskutēt ar cilvēkiem, kuri ir izglītoti vai vismaz pacenšas iebraukt dziļāk tēmā, lai saprastu. Arī es, ja kaut ko nezinu, mēģinu to saprast, bet ar atvērtu prātu. Kategoriskas nostājas, kuru pamatā nav faktu, man nav interesantas. Es laikam esmu tik atvērts cilvēks, ka man šis viss liekas pašsaprotami. Pats esmu daudzu asiņu sajaukums, man ir tumšādaina meitiņa – esmu īsts pasaules pilsonis.
Sapratu, ka, filmējot Amerikas “kreiso pusi”, viss negāja tik gludi – brīžam bijis jāriskē ar paša drošību?
Jā, piemēram, tiekoties ar meksikāņu gangsteriem pirmās piecas minūtes bija diezgan trauslas. Lai arī tur bija pasākums parkā – ar bērniem, mašīnām –, tad kopīgs saiets visiem, kuri citkārt naidojas. Man jautāja, ko es tur daru, un atbilde, ka filmēju raidījumu par latino kultūru nelīdzēja. Tikai tad, kad pateicu, ka mūs ielūdza puisis, vārdā Zirneklis, viss nokārtojās. Pusstundu vēlāk jau braucu mašīnā ar 11 gadus vecu puiku pie stūres un viņa mammu salonā, lecinot mašīnu tā, kā esam raduši to redzēt mūzikas video. Man parasti izdodas atrast labu kontaktu teju ar visiem – tikai tā var iegūt labu stāstu. Varbūt nav jāizjūt simpātijas pret galveno personāžu, taču empātija gan vajadzīga, lai saprastu viņu.
Tad dažu cilvēku apvāršņa paplašināšana bija galvenais motīvs?
Galvenais motīvs bija braukāt ar moci un satikt dažādus cilvēkus, nokļūt piedzīvojumos (smejas). Šeit ir tik daudz ko piedzīvot un redzēt. Atceroties to, kā pats kādreiz skatījos “Beverlihilzu”, iedomājos, ka kādam, iespējams, tāpat kā man toreiz gribētos redzēt kādu savējo, kurš te braukā riņķī ar moci, runā latviski, satiekas ar savējiem, ballējas un tiekas ar meksikāņu gangsteriem. Ja man toreiz būtu bijis tāds čalis, es būtu bijis priecīgs. Nu ir iznācis tā, ka tas čalis esmu es.
Varbūt vajadzētu filmēt par grēcīgo Latviju?
Laba doma! Šobrīd esmu ticis līdz idejai par šo šovu latviski, tepat līdzās jau ir ideja jaunai filmai. Bet, ja būtu jārāda grēcīgā Latvija, tad tas būtu par 2006. gadu, kas daudziem cilvēkiem bija ļoti raibs, visi dzīvoja tādā kā šokolādē – ballīte griezās nonstopā. Par treknajiem gadiem un lielo gultu Rīgu.
PIETURZĪMES
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Brīvību mīlošs. Neatlaidīgs. Jautrs.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez smiekliem un brīvības devas.
Lielākais sasniegums darbā?
Tas vēl ir priekšā.
Labākā izklaide?
Spontāni doties ceļā ar moci. Reizēm dienu, reizēm četras. Piemēram, kaut kur Ziemeļkalifornijā.
