“Mikrofons” – Latvijas fenomens: leģendāro vadītāju atmiņas 17
Ar rozēm no Tukuma novada un deviņus kilogramus smagu torti šovakar Latvijas Radio namā dzimšanas dienu svinējām Lias Guļevskas un Gunāra Jākobsona grāmatai “Tikai dziesma nenosalst. “Mikrofons” – Latvijas fenomens”, ko “Latvijas Mediji” dāvinās visiem lasītājiem, kuri “LA” abonēs uzreiz nākamā gada četriem mēnešiem.
“Mikrofona” raidījums radio sāka skanēt 1965. gadā, un pašā pirmajā tika stāstīts par rožu audzētājiem no Tukuma, tāpēc arī grāmatas prezentācijā vislabāk iederējās ziedi no Tukuma novada.
Jau 1968. gadā tika sarīkota “Mikrofona” pirmā dziesmu aptauja. Tas bija pasākums, kas īpaši pieņēmās spēkā atmodas laikā. “Ielēkt laika mašīnā ir skaisti, bet nav viegli,” saka Latvijas radio žurnāliste Lia Guļevska, atceroties raidījuma “Mikrofons” gadus. Vaicāju – ja viņai tiktu dāvātas kādas fantastiskas laika mašīnas iespējas atgriezties kādā pagātnes posmā, kurš tas būtu. Lia vispirms piemin brīdi, kad pēc “mēmā” laika “Mikrofona” dziesmu aptauja tika atkal atļauta – tas bija 1976. gadā. (No 1972. līdz 1975. gadam aptauja nenotika, jo toreiz latviešu dziesmu konkurss padomju nomenklatūras darboņiem šķita pārlieku bīstams.) Taču visvairāk Lia vēlētos ielūkoties atkal 1979., 1980. un 1981. gada nogalē, kad vispirms Dailes teātrī un pēc tam Sporta pilī izskanēja grandiozi “Mikrofona” aptaujas koncerti. “Raimonds Pauls ar savām dziesmām beidza piedalīties aptaujā 1982. gadā, atdevis vietu jaunajiem,” saka Lia, “taču šie bija visblīvākie “Mikrofona” kā tautas vienotāja gadi.” Viņa atminas arī “visus kreņķus un šausmas, kas mums bija jāpiedzīvo par dziesmu vārdiem”. Grāmatā radiožurnāliste stāsta, piemēram, kā pēc 1979. gada “Mikrofona” aptaujas noslēguma koncerta 1980. gada pirmajā darbadienā nācies rakstīt Latvijas kompartijas centrālkomitejas pieprasīto paskaidrojumu par aptaujas otrās vietas ieguvēju – grupas “Menuets” izpildīto Imanta Kalniņa melodiju ar viņa brāļa Vika vārdiem “Dziesma, ar ko tu sāksies”… Savukārt Gunārs Jākobsons, iekāpis laika mašīnā, izvēlētos 1971. gadu: “Tad notika pirmais “Mikrofona” atklātais koncerts Mazajā ģildē – tā bija patriotiska latviešu dziesmu demonstrācija, arī tautas vienotāja.”
Grāmatas prezentācijā “Mikrofonā” skanējušās tautas mīlētās melodijas atmiņā atsauca gan Viktors Lapčenoks ar “Dziesmiņu par prieku”, pašam Maestro Raimondam Paulam spēlējot pavadījumu, gan brāļi Ziemeļi, kuri uzvarēja 1987. gada aptaujā, gan Jānis Paukštello, kurš ar “Cielaviņu” plūca laurus 1982. gadā. Arī Margarita Vilcāne bija ieradusies uz grāmatas atvēršanas sarīkojumu, lai sveiktu Liu Guļevsku un Gunāru Jākobsonu kā “labestīgus, godīgus, nesavtīgus cilvēkus un vienlaikus – leģendas”!
“Tikai dziesma nenosalst. “Mikrofons” – Latvijas fenomens” ir grāmata, kuru iesāktu neparko negribas nolikt malā, bet, no otras puses, rodas vēlēšanās paildzināt lasīšanas baudu. Jo abu žurnālistu kopdarbs atvedina atmiņā laiku, kad tūkstošos Latvijas ģimeņu uzmanīja pulksteņa ciparnīcu, lai nenokavētu pulksten septiņos vakarā ieslēgt radio. Grāmata lasītāju uzrunā tikpat sirsnīgi kā savulaik raidījuma vadītāji, kuros cilvēki ieklausījās tikpat uzmanīgi kā tuvākajos radiniekos.
“Mikrofona” vēsturi cilājot, atlasītas nozīmīgākās lapaspuses, svinīgākie, jestrākie un skandalozākie atgadījumi, kas raksturo gan dziesmu konkursa lielo nozīmi, gan PSRS laika tikumus un cilvēkus. Grāmatas autoru, radioraidījuma un aptaujas veidotāju, dalībnieku atmiņu stāstus papildina unikāls, iepriekš nepublicētu fotogrāfiju klāsts, kuru autors ir “LA” fotogrāfs Valdis Semjonovs.
LPSR laikā radio darbiniekiem daudz ko nācās piedzīvot no viņus uzraugošās padomju nomenklatūras puses, kura tā baidījās no dažādiem “spokiem” un “ēnām”. Piemēram, Lia Guļevska apraksta, kāpēc bijis jāizņem no raidījuma pat leģendārā aktiera Edgara Liepiņa dziedāto dziesmu “Trīs runči”: “No 1979. gada aptaujas “Trīs runči” tika izmesti. Tiesa, tas notika pēc izskanēšanas ēterā. Svētdienas vakarā dziesma “Mikrofonā” noskanēja, lai nākamajā rītā no raidījuma atkārtojuma to izņemtu. Iemesls? Pirmskara Latvijā tik populārās dziesmas “Skaista ir jaunība” piedziedājuma dēļ, lai nīsto buržuāziskumu neievazātu attīstītajā sociālisma reālismā. Bailes bija lielākas par saprašanu.”
Grāmatas pēcvārdā rakstnieks Zigmunds Skujiņš raksta: “”Mikrofona” dziesmu konkursiem un koncertiem latviskā gara kopšanā bija svarīga nozīme, kas īsti novērtēta nav vēl joprojām.”
Arī Leons Briedis uzskata, ka būtu vērts runāt daudz vairāk par to, cik liela nozīme “Mikrofona” aptaujai bija mūsu tautas un nācijas konsolidēšanā: “Gan Raiņa Dzejas dienas, gan “Mikrofona” aptaujas ir veikušas ārkārtīgi svarīgu un būtisku mūsu tautas nacionālās pašapziņas izkopšanas, veidošanas un stabilizēšanas darbu. Kas vēlāk savu visaugstāko pakāpi sasniedza tautas atmodā.”
Dzejnieks Jānis Peters secinājis: “Slēgtā sabiedrībā, kāda bija padomju sabiedrība, “Mikrofons” spēlēja ļoti interesantu lomu. Tā bija viena no retajām patiešām pilsoniskām kustībām, kas nebija organizēta ne no augšas, ne sāniem, bet cilvēki kaut ko darīja patiesi. Cilvēki nepatiesi balsoja vēlēšanās, nepatiesi runāja sapulcēs, bet šeit bija kaila patiesība ‒ cilvēks drīkstēja darīt, ko viņš grib. Viņam patika šī dziesma, un viņš par to arī balsoja. Un, kad notika tie lielie koncerti, uz kuriem plūda tūkstoši, un vēl vairāk tūkstošu palika mājās un klausījās, cilvēki saprata, ka mēs visi kopā kaut ko darām. Es te redzu ļoti tālejošas sekas ‒ tā ir balsošana! Tās bija vēlēšanas! Mēs īstenībā ievēlējām sev dziesmu parlamentu! Melodiju parlamentu ‒ jau toreiz! Tas viss turēja mūs visus kopā.”
Grāmata ir veltījums Latvijai jubilejā. Jo Latvija taču nav tikai politika, varas lēmumi un vēsturiskās peripetijas. Latvija – tie ir cilvēki. Simtiem un tūkstošiem, pat miljoniem cilvēku, kas pieredzējuši valsts gaišās un tumšās puses. Bet visvairāk Latvija ir ģimene un māju sajūta, ko dāvā vienkāršas lietas, saskarsme, latviešu dziesmas, labi pazīstama diktora balss iemīļotajā radio – šarmanta vakarā un modra no rītiem, skaists koncerts televīzijā…
Skaties arī video no grāmatas atvēršanas svētkiem Latvijas Radio studijā:
