Fuzariālā sausā puve (Fusarium avenaceum) 0
Arī bieži tiek novērota uzglabāšanas laikā. Parasti tiek bojāta saknes pieres daļa. Tā izžūst un kļūst gaiši brūna. Ja puve progresē, bojātās vietas nokalst un sacietē. Paaugstinātā gaisa mitruma apstākļos veidojas micēlijs rozā krāsā. Sākoties augšanai pumpura tuvumā, puve var pāriet arī citās saknes daļās. Līdzīgus bojājumus izraisa arī citas Fusarium sugas – F.acuminatum, F.equiseti, F.oxysporum, F.redolens, F.solani. Slimības ierosinātāji saglabājas augsnē, uz augu daļām gan virs zemes, gan arī zemē un uz augu atliekām pēc ražas novākšanas.
F.avenaceum ir visizplatītākais uz sēklām sastopamais patogēns, tādēļ ir nepieciešama sēklu kodināšana ar fungicīdiem. Infekcijas avots var būt arī salmi, ar kuriem apsedz stirpas vai burkānu sējumus, kas atstāti pārziemošanai uz lauka. Ierosinātājs saglabājas micēlija, sporu vai snaudošu sporu veidā. Inficēšanās parasti notiek, kad gaisa temperatūra ir starp 7 un 20 oC. Zemāka temperatūra (ap 0 oC) un sauss gaiss samazina bojājumu apjomus. Samazinot sakņu traumēšanos novākšanas laikā, var samazināt arī sausās puves izraisītos bojājumus uzglabāšanas periodā, tāpēc rūpīgi jānoregulē kombains, lai samazinātu burkānu krišanas augstumu.
Pitioze (Pythium spp.)
Arī izplatīta burkānu slimība uzglabāšanas laikā. Uz burkānu virsmas veidojas sīki, dažkārt iegrimuši plankumi. Sākumā zem mizas var redzēt ovālus plankumus pelēki brūnā līdz normālā burkānu krāsā. Saknei augot, plankumi palielinās un virsējā miza saplīst. Rodas ovālas iegrimušas brūces ar nelīdzenām malām. Bojājumu vietās un apkārt tām veidojas korķaudi.
Puvi izraisa vairākas Pythium sugas, visbiežāk P.violae. Slimības ierosinātājs saglabājas augsnē micēlija veidā uz organiskām vielām un augu atliekām, kā arī snaudošu sporu veidā, kas var saglabāties augsnē ļoti ilgi. Iekļūstot burkānā, patogēns samazina auga imunitāti. Parasti saslimšanas pazīmes ir novērojamas samērā vēlu pēc inficēšanās, ilgākais – pēc 12 nedēļām. Iespējams, inficēšanās notiek jau agrīnā augšanas fāzē. Burkāniem nobriestot, pieaug arī slimības ieņēmība.
Optimālos apstākļos (mitrums un mērena temperatūra) pilnīgi izauguši burkāni var tikt inficēti īsā laikā. Bojājumu vietās var savairoties arī sekundārās infekcijas. Optimālā temperatūra lielākai daļai Pythium sugu ir 18–25 oC. Slimības ierosinātāja daudzums konkrētā laukā var mainīties gadu no gada. Tiek uzskatīts, ka saslimšana ar Pythium ir saistīta ar lielu barības elementu daudzumu augsnē, ar pārmērīgu augsnes mitrumu sezonas sākumā un burkānu nobriešanas laikā.
Augsnes pH virs 8 traucē slimības attīstību. Atsevišķi burkānu hibrīdi ir izturīgi (toleranti) pret šo slimību, piemēram, 'Bolero F1', 'Maestro F1', 'Cadance F1', 'Brillyance F1'.
Rizoktonija jeb kraupis (Rhizoctonia solani/carotae)
Uzglabāšanas laikā uz burkāniem parādās nelieli iegrimuši plankumi, pārklāti ar baltu pelējumu. Ar laiku dobumi palielinās diametrā un dziļumā. Vēlākā attīstības fāzē bojājumu vietas kļūst dzeltenīgas, dažkārt ir novērojami sīki (1–3 mm) brūni līdz melni sklerociji. Pēc mazgāšanas micēlijs ir grūti pamanāms, paliek tikai tumši iegrimuši plankumi. Pseidosklerociji saglabājas augsnē. Uz burkānu lapām var atrast ierosinātāju micēliju un sporas. Novākšanas laikā burkāni var inficēties ar sklerocijiem, kas kopā ar augsni var iekļūst noliktavā. Cits inficēšanas avots ir lietoti (inficēti) koka konteineri. Mitrumā slimība ātri attīstās, micēlija augšana nesamazinās pat temperatūrā ap 0 oC. Micēlija augšanu veicina ūdens kārtiņa uz burkāniem (kondensāts). Nereti kraupim seko sekundārās sēnīšu un bakteriālās infekcijas.
Rizomania (Rhizomania)
Tā ir pavisam jauna vīrusslimība, ko izplata augsnē mītošās sēnes Polymyxa betae. Patogēns inficē burkānus un galda bietes (arī tiem radniecīgas sugas no dzimtām Betaceae un Chenopodiaceae), izraisot pārmērīgu sakņu augšanu. Pašlaik šī slimība ir plaši izplatīta vairākās Eiropas valstīs, tostarp Austrijā, Anglijā un Skandināvijā. Tās klātbūtne Latvijā pagaidām nav konstatēta, bet pastāv risks, ka globalizācijas dēļ tā var nonākt arī pie mums. Piemēram, ar dubļiem uz tālbraucēju auto riepām, ar vēju, gājputniem un pat ar putekļiem uz sēklas kartupeļiem. Optimālie apstākļi sēnes attīstībai ir augsnes temperatūra 15–25 oC, neitrāla vai vāji bāziska augsnes skābuma reakcija un pietiekams augsnes mitrums. Sēne izplatās ar zoosporām. Ja tās ir vīrusa inficētas, attīstoties sēnes micēlijam saknes šūnās, augs tiek inficēts arī ar vīrusu. Sēnes snaudsporas spēj saglabāties augsnē līdz 20 gadiem. Uz biešu lapām sevišķi akūtos gadījumos parādās dzīslu dzeltēšana (BNYVV – biešu dzīslu nekrotiskās dzeltes vīruss), tāpat atsevišķos perēkļos lapas var kļūt vienmērīgi dzeltenas, tās mēdz deformēties, augi mēdz novīst arī apstākļos, kad nodrošinājums ar mitrumu ir pietiekams. Slimības vizuālās pazīmes var viegli sajaukt ar bora vai kalcija trūkumu, nematodes bojājumiem, mitruma trūkumu, tāpēc precīzu diagnozi ir iespējams noteikt tikai laboratorijā. Citu valstu pieredze liecina, ka pat visstingrāko karantīnas nosacījumu ievērošana nespēj būtiski apturēt strauju slimības izplatīšanos. Dažas selekcijas firmas jau ir pievērsušās izturīgu (vismaz tolerantu) hibrīdu radīšanai, bet tas prasa vairākus gadus.
Vairāk – žurnālā Agro Tops
