Mikoplazmu ierosināts tesmeņa iekaisums jeb mastīts 0
Kas ir mikoplazma? Pēc uzbūves tā ir samērā vienkārša baktērija bez šūnapvalka. Toties tā ir lieliski pielāgojusies dzīvei organismā, kuru tā ir inficējusi. ASV Jūtas štata universitāte ir nākusi klajā ar pētījumiem, ka mikoplazma ir atrasta arī smilšu guļvietās un var uzturēties tur samērā ilgi. Šai baktērijai ir vairāki veidi. Mikoplazmas baktērijām ir nepieciešami specifiski augšanas apstākļi un pat līdz 10 dienu ilgs laiks, lai šīs baktērijas laboratorijas apstākļos varētu izaudzēt un diferencēt. Jaunākās tehnoloģijas dod iespēju noteikt baktērijas DNS. Paraugu nosūtot, jāatceras, ka tas nedrīkst būt sasaldēts un ledusskapī to nav vēlams uzglabāt ilgāk kā 3–5 dienas. Protams, svaigs piena paraugs ir vislabākais. Būtiski ir norādīt, ka piena paraugs jāizmeklē uz mikoplazmas klātbūtni, jo, kā jau minēju, baktēriju augšanai ir nepieciešams ilgāks laiks nekā citiem biežāk sastopamajiem mastītu ierosinātājiem. Mikoplazmas, kas ierosina tesmeņa iekaisumus, ir M.bovis, M.californicum, M.canadense, M.alkalescens, M.bovigenitalium. Taču minētie veidi var ierosināt ne tikai mastītu, bet arī pneimoniju, locītavu iekaisumus u. c.
Iespējamie inficēšanās ceļi
Slimība parasti nokļūst ganāmpulkā, iepērkot dzīvniekus. Ārēji tie var izskatīties pilnīgi veseli, bet dažādos daudzumos izdala baktērijas apkārtējā vidē. Visbiežākais inficēšanās veids ir tiešā kontakta ceļā ar izdalījumiem no elpošanas ceļiem – deguns pret degunu. Šis inficēšanās veids tiek uzskatīts par galveno. Taču jārēķinās arī ar citiem veidiem, piemēram, slaukšanas procesa laikā; teļi inficējas, dzerot nepasterizētu pienu. Tāpat infekcijas avots var būt izdalījumi no dzimumorgāniem, ieskaitot augļūdeņus dzemdību procesa laikā.
Jāņem vērā, ka infekcija var izplatīties arī ar visām lietām, kur var atrasties slimo dzīvnieku izdalījumi, arī netīrs apģērbs un instrumenti. Tāpēc ikvienam, apmeklējot dzīvnieku novietnes, jārūpējas, lai apģērbs, apavi un instrumenti būtu tīri un iepriekš dezinficēti. Labā ziņa ir tā, ka šī baktērija ir jutīga pret ziepēm, dezinfekcijas līdzekļiem un salu.
Kāpēc infekcija uzliesmo ganāmpulkā.
Infekcija jau ganāmpulkā ir klātesoša, bet nav diagnosticēta un atrodas nosacītā miera periodā, daži dzīvnieki ir izveseļojušies un nav vairs infekcijas izdalītāji, daži to izdala ļoti niecīgā daudzumā, un ganāmpulks pret esošo celmu ir nosacīti rezistents. Dzīvnieki izskatās pilnīgi veseli, dažiem mikoplazma ir klātesoša deguna dobumā vai uroģenitālajā traktā. Slimība no jauna var aktivizēties, dzīvniekiem nonākot kādā stresa situācijā, piemēram: straujas laika apstākļu maiņas, karstuma vai aukstuma stress; strauja barības maiņa, makro un mikroelementu trūkums, vitamīnu nepietiekamība, nozīmīga mikotoksīnu klātbūtne barībā; citu slimību klātbūtne, īpaši govju virusālā diareja, infekciozais rinotraheīts. Šādā stresa situācijā pēkšņi var parādīties vairāku dzīvnieku saslimšana ar elpošanas ceļu slimībām ar vai bez locītavu iekaisumiem. Pēc dažām dienām var rasties arī mikoplazmu ierosināti mastītu uzliesmojumi. Var būt otrādā secībā vai arī visas klīniskās izpausmes ganāmpulkā ir sastopamas vienlaikus.
Iespējams, iepriekš šī slimība jūsu ganāmpulku nav skārusi, bet infekcija ir nonākusi līdz jūsu dzīvniekiem no ārienes. Visbiežākais cēlonis ir iepirktie dzīvnieki. Var būt situācija, ka slimība izplatās strauji tūdaļ dažu dienu vai nedēļu laikā pēc dzīvnieku ievešanas, kas var izpausties gan kā elpošanas ceļu saslimšanas, gan mastīti, gan komplicēties ar artrītiem un auss eju iekaisumiem. Taču var būt arī situācija, ka slimība sāk izplatīties tikai tad, kad inficētie dzīvnieki sāk atnesties. Īpaši, ja ir iepirktas teles. Šie dzīvnieki var izskatīties pilnīgi veseli, taču, nonākot stresa situācijā, ierosinātājs aktivizējas. Dzemdības ir process, kas atstāj negatīvu ietekmi uz imūnsistēmu, kas ir saistīts gan ar hormonālām pārmaiņām organismā, gan bieži ar apstākļu maiņu, gan nepieciešamo lielo enerģijas patēriņu. Turklāt mikoplazma izdalās arī ar pienu, un, ēdot šādu inficētu pienu, saslimst teļi, no kuriem tālāk infekcija nokļūst līdz vecākiem dzīvniekiem, arī līdz slaucamajām govīm, un sākas mastītu uzliesmojums. Jāņem vērā, ka mikoplazmām ir dažādi veidi jeb sugas. Var būt tā, ka pret vienu mikoplazmas sugu dzīvniekiem jau ir izveidojusies imunitāte, taču, saskaroties ar citu šā ierosinātāja sugu, slimības klīniskā izpausme rodas no jauna atbilstoši konkrētā ierosinātāja izraisītajām klīniskajām pazīmēm.
>Kā rīkoties infekcijas gadījumā?
Jāatceras, ka mikoplazmas ierosināts mastīts ir lipīgā mastīta veids, kas var pāriet no govs uz govi slaukšanas procesa laikā. Tāpēc strikta slaukšanas procesa higiēnas ievērošana ir primāra. Mikoplazmas ierosināts tesmeņa iekaisums nav ārstējams, tāpēc šajā gadījumā antibiotiku lietošana nav pamatota. Vēlams vadīties pēc principa, ka ikviena mastīta gadījumā ārstēšanu ar antibiotikām uzsāk tikai tad, ja ir bakterioloģiski noskaidrots ierosinātājs. Kopā ar veterinārārstu jālemj par stratēģiju slimības ierobežošanā. Šeit ir iespējami divi varianti. Viens ir operatīvi meklēt inficētos dzīvniekus un tos likvidēt. Otrs ir nogaidīšanas variants – ja dzīvnieki ir tikai mikoplazmas izdalītāji, bet tiem nav klīnisku saslimšanas pazīmju, nedara neko un atstāj šos dzīvniekus kopējā ganāmpulkā bez ierobežojuma. Pirmais variants var izrādīties grūti realizējams un noteikti nav ekonomiski izdevīgākais.
Noderīgi fakti, lemjot par slimības apkarošanu vai ierobežošanu
Mikoplazmas klātbūtni var noteikt koppienā. Var ņemt koppiena paraugus pa grupām, lai uzzinātu, kurā grupā ir inficētie dzīvnieki, un tad tās grupas dzīvniekus izmeklēt individuāli.
l Negatīvs rezultāts koppienā nenozīmē, ka ganāmpulkā vairs nav dzīvnieku, kas ir mikoplazmas nēsātāji. Varbūt šī slimība ir bijusi, bet dzīvniekiem izveidojusies imunitāte un tie baktēriju neizdala vai to izdala tik niecīgā daudzumā, ka nav iespējams koppienā noteikt, respektīvi, šie dzīvnieki no infekcijas izplatīšanās viedokļa ir nekaitīgi. Klīniski slimie dzīvnieki, tostarp ar mastītu vai tikai paaugstinātu somatisko šūnu skaitu (SŠS) pienā, ir īpaši inficēt spējīgi, tāpēc jālemj, vai šos dzīvniekus likvidēt vai izolēt un slaukt pēdējos.
Ir iespējama pašizveseļošanās un imunitātes izveidošanās. Ja mikoplazmas inficētos dzīvniekus novieto atsevišķā grupā, vēlams, lai tur ir tikai ar mikoplazmu inficētie dzīvnieki, nevis arī ar citām saslimšanām, piemēram, klibās govis vai govis ar paaugstinātu SŠS. Šādi palielinoties dzīvnieku koncentrācijai, palielinās kontaktu biežums ar inficētiem dzīvniekiem un slimībai ir lielāka iespēja izplatīties uz citiem dzīvniekiem šajā grupā. Ja dzīvnieks ir tikai mikoplazmas nēsātājs, labāk to atstāt kopējā grupā un neizolēt. Kopīgi ar veterinārārstu vēlams izstrādāt ārstēšanas protokolu dzīvniekiem, kuriem mikoplazma ierosinājusi elpceļu saslimšanu vai citas klīniskas saslimšanas, izņemot mastītu.
Regulāra koppiena pārbaudīšana vienu divas reizes nedēļā ļauj gūt kopskatu par slimības klātbūtni un intensitāti ganāmpulkā. Nodrošinot labus komforta apstākļus, nevainojamu slaukšanas kultūru, atbilstošu ēdināšanu un citu slimību profilaksi, nav jācenšas likvidēt visus ar mikoplazmu inficētos dzīvniekus.
l Pievienojiet dzīvniekus pēc atnešanās kopējam ganāmpulkam tikai tad, ja tiem iepriekš bakterioloģiski pārbaudīts piens uz mikoplazmas klātbūtni, īpaši, ja dzīvniekus iepērkat. Jaundzīvnieku turēšana atsevišķi no pieaugušiem dzīvniekiem ir vēlama.>Iesaku strādāt ciešā sadarbībā ar savu veterinārārstu, un mikoplazmas radītie zaudējumi var tikt samazināti līdz minimumam.
Mikoplazma ierosina šādas saslimšanas:mastītu jeb tesmeņa iekaisumu; locītavu iekaisumu gan teļiem, gan govīm; pneimoniju jeb plaušu iekaisumu visu vecumu dzīvniekiem; auss eju iekaisumu, kas izpaužas gan kā nokarena jeb nošļukusi auss, gan arī kā galvas noliekšanās uz sāniem; dzimumorgānu iekaisumu.
Mikoplazmas ierosināta mastīta gadījumā jāņem vērā: tas ir ļoti lipīgs un īsā laikā var inficēt lielu skaitu dzīvnieku; šā mastīta veids nepakļaujas ārstēšanai ar medikamentiem, respektīvi, ir neārstējams; mastīts skar vienu vai vairākus ceturkšņus vienlaikus, bet govs vispārējais veselības stāvoklis nav traucēts; piens ir ūdeņains vai dzeltenīgs, satur pārslām vai smilšu graudiņiem līdzīgus ieslēgumus; parasti slimajā ceturksnī ir ievērojams piena samazinājums; jāapsver šāda dzīvnieka likvidēšana vai novietošana atsevišķā grupā.
Pilns rksts žurnāla “Agrotops” 2016.g.novembra numurā
