Mikologi sajūsmā: Latvijā atkal atrastas cūktrifeles 0
Dabas muzeja speciālisti arī šovasar saņēmuši ziņojumus par baltajām cūktrifelēm, kas Latvijā pirmo reizi atrastas 2015. gadā.
Sēņu pārpilnība šogad turpina priecēt gan sēņotājus, gan sēņu pētniekus. Latvijas Dabas muzeja mikoloģēm darba pilnas rokas, jo notiek gatavošanās ikgadējām Sēņu dienām un pēc padoma katru dienu vēršas daudzi sēņotāji un dabas mīļotāji.
Starp daudzajiem ziņojumiem mikoloģēm Initai Dānielei un Diānai Meierei īpaši vērtīgi bija atradumi Aizputes pusē, kur jūlija vidū atrastas trīs baltās cūktrifeles ar kopējo svaru 450 grami.
“Prieks, ka pagājušā gada ziņas masu medijos bija pamanītas, jo tikai pateicoties tam atradēji dīvaino sēni bija paņēmuši no meža mājās un nolēmuši noskaidrot, vai atrastā gadījumā nav cūktrifele. Izrādījās, ka ir!” sajūsmināta stāsta Diāna. “Taču tās vēl nebija stāsta beigas, jo pēc dažām nedēļām pienāca vēl divi ziņojumi, arī no Aizputes apkārtnes, par sešu cūktrifeļu ar kopējo svaru aptuveni 700 g, un vēl lielāka guvuma – aptuveni 2 kg – cūktrifeļu atrašanu,” turpina speciāliste.
Drīz pēc tam mikoloģes devās uz Kurzemi, lai cūktrifeļu vietas skatītu klātienē. Līdzi brauca arī vienīgais suns Latvijā, kas apmācīts pazemes sēņu meklēšanā – Velsas springerspaniels Tofis. Pirmās sēnes drīz vien tika saostas un arī saskatītas, jo neliela trifeles daļa redzama arī virszemē. Daži augļķermeņi tika atvesti uz Dabas muzeju, kur sagriezti, izžāvēti un sagatavoti iekļaušanai muzeja krājumā, tie tiks saglabāti, lai sniegu informāciju par Latvijas bioloģisko daudzveidību nākamajām paaudzēm.
Baltā cūktrifele (Choiromyces meandiformis) ir “īsto” trifeļu Tuber ģints sugām tuvu radniecīga suga. Tās augļķermeņi ir kartupeļu lielumā, gaiši, svars var sasniegt 200-400 g un reizēm pat vairāk. Nobriedušai sēnei ir īpatnēja, tomēr patīkama smarža. Griezumā ir redzams marmorveida raksts – baltas dzīsliņas mijās ar pelēcīgām, kas ar laiku kļūst tumšākas, apžūstot – dzeltenīgi brūnas. Cūktrifele, tāpat kā citas trifeles, ir mikorizas sēne, aug zem dažādu sugu kokiem. Nereti atrodama parkos, alejās vai zālienos netālu no kokiem. Aug atkārtoti vienā un tai pašā vietā vairākus gadus, taču ne katru gadu vienlīdz bagātīgi. Ir atrodama informācija, ka šī sēne 19.gs. un 20. gs. sākumā ir bijusi iecienīta delikatese Zviedrijā un dažos Krievijas reģionos.
Tā ir ēdama, tomēr nav ne tuvu tik vērtīga kā “īstās” trifeles no Tuber ģints. To pagatavo, cepot vai labāk – sautējot, jo augļķermeņi ir cieti.
Mikologi uzsver, ka ne katra zemē (pazemē) augoša sēne ir ēdama un dažas no tām ir pat indīgas.
