Miķeli Valteru vedīs uz dzimteni 3
Ministru kabineta (MK) otrdienas sēdes darba kārtībā iekļauts rīkojuma projekts “Par Latvijas pirmā iekšlietu ministra un diplomāta Miķeļa Valtera (1874–1968) pārapbedīšanu Latvijā un tam nepieciešamo finansējumu”, kas noformēts kā Ārlietu un Iekšlietu ministriju kopēja iniciatīva.
Sagaidāms, ka valdība projektu apstiprinās. Ievērojamais pirmskara Latvijas un arī trimdas politiķis un diplomāts Miķelis Valters nomira 1968. gada 27. martā Francijas pilsētā Nicā un apbedīts šīs pilsētas Austrumu kapsētā. Ideja par viņa pārvešanu uz dzimteni nav jauna, taču šoreiz to neatliekamu padara fakts, ka piederīgajiem nav vairs iespēju apmaksāt un pagarināt līgumu ar Nicas kapsētas administrāciju.
Trimdas vēsturnieks Edgars Andersons M. Valteru reiz nosauca par “vienu no ievērojamākajām un īpatnējākajām personībām Latvijas jaunāko laiku vēsturē” – jaunībā sociāldemokrātiski orientēts, bet vēlāk pieslējās nacionāli noskaņotajām pilsoniskajām aprindām, pauda idejas par latviešu atdalīšanos no Krievijas impērijas un pašu valsts dibināšanu jau 1903. gadā, kad citiem latviešu intelektuāļiem tādas domas vēl prātā nenāca.
Būdams Kārļa Ulmaņa draugs, M. Valters jau nākamajā dienā pēc valsts pasludināšanas, 1918. gada 19. novembrī, kļuva par pirmo mūsu valsts iekšlietu ministru; sāka jomas veidošanu burtiski no nulles un pildīja ministra pienākumus līdz 1919. gada 31. augustam.
M. Valters bija vispusīgi izglītots, daudzu svešvalodu pratējs un kā tāds kļuva par vienu no zinošākajiem un labāk sagatavotajiem latviešu diplomātiem Rietumos. Diplomāta karjeru viņš uzsāka vēl 1919. gada rudenī Latvijas sūtņa statusā Itālijā, pēc tam arī Francijā, Spānijā, Portugālē, bija konsuls Vācijas Austrumprūsijā, savukārt 30. gados sūtnis Polijā, Ungārijā, Beļģijā, Luksemburgā.
Mūsdienās augsti vērtējama M. Valtera politiskā tālredzība, kad viņš 30. gadu beigās brīdināja K. Ulmani un ārlietu ministru Vilhelmu Munteru Eiropas starptautisko attiecību krīzes apstākļos neizvēlēties neitralitāti, bet nostāties sabiedroto rietumvalstu pozīcijās, jo lielākie draudi neatkarībai nāk no PSRS un Vācijas puses. Taču tā laika ārpolitikas lēmēji izvēlējās citu kursu.
Pēc 1940. gada Miķelis Valters dzīvoja Šveicē un Francijā, nodarbojies ar jurisprudenci un publicistiku, turpināja darbu kā Latvijas diplomāts trimdā. Kā teikts rīt izskatāmā likumprojekta pamatojumā: “Latvijas pirmā iekšlietu ministra, domātāja un diplomāta pārapbedīšana no Francijas dzimtenē būtu cieņas apliecinājums Latvijas valstsvīram.” Turklāt dzīves laikā M. Valters bija izteicis vēlēšanos tikt apglabātam dzimtenē.
18 tūkstoši eiro
Pagaidām M. Valteram piemiņa Latvijā iemūžināta ar 2009. gadā uzstādītu piemiņas plāksni viņa dzimtā nama vietā Liepājā un tajā pašā gadā uzstādītu plāksni arī Iekšlietu ministrijā Rīgā.
Ievērojamā politiķa mirstīgo atlieku pārvešana no svešuma un pārapbedīšana dzimtajā Liepājā tika plānota jau 2000. gadā, taču toreiz, iespējams, finansējuma trūkuma dēļ, nerealizējās. 2018. gadā pie jautājuma atgriezās vēlreiz. Proti, līgums par kapavietas apmaksu Nicas Austrumu kapsētā beidzās 2018. gada 30. aprīlī.
Noteikumi paredz, ka gadījumā, ja apmaksa 10 turpmākajiem gadiem netiek veikta, pašvaldība uztur kapavietu bez maksas vēl divus gadus un tad nodod izmantošanā citiem. Apmaksu tiesīgi veikt tikai ģimenes locekļi vai pilnvarotas personas, bet M. Valtera tuvinieki apliecinājuši, ka viņu rīcībā nav līdzekļu, kas ļautu turpināt uzturēt atdusas vietu Nicā. Nicas kapsētas pārstāvji solījušies M. Valtera kapavietu atstāt neskartu līdz 2020. gada 30. aprīlim.
Provizoriskā ar pārapbedīšanu un jaunas kapavietas iekārtošanu saistīto izdevumu summa nepārsniedz 18 tūkstošus eiro, no kuriem 8000 attiektos uz Ārlietu ministriju, bet 10 000 eiro uz Iekšlietu ministriju.
Ministrijas vienojušās, ka pirmā uzņemtos M. Valtera mirstīgo atlieku pārvešanu uz Latviju un pašu pārapbedīšanas ceremoniju, bet otrā – kapavietas labiekārtošanu, piemiņas vietas ierīkošanu un pieminekļa uzstādīšanu. MK rīkojuma projektā teikts, ka nauda tiktu ņemta no valsts budžeta programmas “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”.
Kā jaunā kapavieta minēti Rīgas Meža kapi. Piemiņas vietas tālāko uzturēšanu nodrošinās M. Valtera tuvinieki, bet uzstādāmais piemineklis būs Iekšlietu ministrijas grāmatvedības uzskaitē.
Jautājumiem nav vietas
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“JV”) sagaida, ka valdība rīkojumu pieņems un prasītos līdzekļus piešķirs, jo tie nav pārlieku lieli: “Lai nu kam, bet Miķelim Valteram ir vieta gan Latvijā, gan Meža kapos līdzās Valsts prezidentiem Jānim Čakstem, Gustavam Zemgalam un pirmajam ārlietu ministram Zigfrīdam Annai Meierovicam.”
Jautāts, kā tiks risināts jautājums par konkrētās kapavietas izvēli Meža kapos, Rinkēvičs norādīja, ka tas ir Iekšlietu ministrijas un Rīgas pašvaldības ziņā.
“Es šādu jautājumu, godīgi sakot, nesaprotu, jo mēs runājam par cilvēku, kura nopelni Latvijas valsts labā ir neapstrīdami, kurš savā ziņā bijis valsts neatkarības tēvs un jau 1903. gadā runājis par Latviju kā neatkarīgu valsti. Un es gribētu gan redzēt to cilvēku, kurš pateiktu, ka Miķelim Valteram nepienākas pārapbedīšana dzimtenē, Meža kapos, turpat, kur apglabāti citi Latvijas valsts neatkarības pamatlicēji, ja vien viņi nav miruši trimdā, izsūtījumā vai nošauti 1941./42. gadā. Jā, esmu dzirdējis, ka bijuši gadījumi, kad dažu personu kapa vietu izvēle Meža kapos izraisījusi strīdus, taču te nu gan jāpiemēro veselais saprāts,” komentēja ministrs.
Viņš piebilda, ka pēc attiecīgā MK lēmuma pieņemšanas pārapbedīšanai jānotiek tuvākā pusgada laikā. Ekshumācijas un pārvešanas formalitāšu kārtošana jau sākta, un gan Francijas valdība, gan Nicas pilsētas pašvaldības solījušas savu atbalstu.
