Vajag darītāju, nevis Minhauzenu. Mihelsons paliek futbola opozīcijā 1
“No sarunām ar Kasparu Gorkšu aizgāju pilnīgi iztukšots,” Latvijas lielākās un labākās futbola skolas “Metta” ģenerālsekretārs Ģirts Mihelsons skeptiski vērtē izlases bijušā kapteiņa kļūšanu par Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidentu.
Kā raugies uz vēlēšanu rezultātiem?
Ģirts Mihelsons: Tāpat kā futbolā – ir uzvarētāji un zaudētāji. Vadima Ļašenko komanda, kurai es varu sevi pieskaitīt, šoreiz zaudēja. Būtītbā visu izšķīra viena balss, bija līdzīga cīņa. Man bija savi argumenti, kāpēc tik kaislīgi atbalstīju Vadimu. Uzskatu, ka turpmākajos divos gados tieši pieredze būs izšķirošā, mums nekavējoties jāķeras pie darbiem, sākot ar jaunatni, un cilvēks bez pieredzes nespēj saprast to, ko vajag uzreiz darīt. Uzskatu, ka nekas nemainīsies, Kaspars tikai iepazīs virtuvi, organizatoriskos procesus. Tāpēc arī kongresā visiem trijiem kandidātiem uzdevu jautājumus. Kaspars Gorkšs nemācēja atbildēt, kāds ir vārtu izmērs jaunatnes futbolā, bet Vadims Ļašenko varēja nosaukt iepriekšējos trīs LFF prezidentus.
Bet zuda ticamības moments.
Nekas nebija saskaņots, es Vadimam biju teicis, ka uzdošu jautājumus, kas attiecas uz futbola noteikumiem, federācijas vēsturi. Varu derēt, ka Gorkšs nezina arī prezidentus. Kā var vadīt organizāciju cilvēks, ilggadējs izlases spēlētājs, kurš nezina, kāda izmēra vārtos jāiedabū bumba?
Var ļoti diskutēt, vai tas ir būtiski.
Ar to viss sākas. Latvijas futbols nav premjerlīga vai citas līgas gaismas gadu attālumā no mums. Latvijas futbols ir neizdarīti mazie darbi, arī šis zināšanu aspekts ir tikpat maziņš.
Guntis Indriksons izteicās, ka būtiskākais ir futbola tēla un reputācijas uzlabošana, un tieši Kaspars to var pacelt. Nepiekrīti?
Ar ko Gorkšs to pacels? 50 procenti LFF biedru ir pret viņu. Vadims var apvienot Latvijas futbolu, bet tagad puse paliks vienos ierakumos, puse – otros. Gribu redzēt, kā veiks izmaiņas. Kā mainīs ģenerālsekretāru? Valde neatbalstīs Jāņa Mežecka atlaišanu. (Pēc mūsu sarunas Mežeckis pats aicināja LFF valdei atstādināt viņu no amata, un par ģenerālsekretāru kļuvis Edgars Pukinsks. – I . S.) Mistiski piesolīja 500 tūkstošus klubam par savas bāzes izveidi. Simt četrdesmit biedru, tātad tam vajag 70 miljonus!
Runa acīmredzot vairāk ir par virslīgas klubiem.
Bet viņam rakstīts – klubam! Kas tā par utopiju? Mihnauzena teksts. Mums vajag darītāju, nevis Minhauzenu.
Tu esi konstruktīvs un pragmatisks vīrs. Vai paliksi savos ierakumos un neredzi pamatu labai sadarbībai ar Kasparu Gorkšu?
Konstruktīva sadarbība var sākties, ja cilvēks saprot spēles lauku, kurā nonācis. Viņš arī nezinātu atbildi uz jautājumu, kāds ir treneru vidējais atalgojums, cik treniņus dienā vada treneris, vai viņiem ir veselības apdrošināšana, kas notiek ar sociālajām garantijām. Uz to tikšanās laikā nesaņēmu nevienu atbildi, jo Gorkšs nav bijis organizatoriskajā laukā, tāpēc iestājos par Vadimu. Kaspars stāv, iepleš acis… No sarunām ar viņu aizgāju pilnīgi iztukšots, jo neredzēju, ka saprastu kaut kripatiņu. Iet pie ministriem, bet pie izglītības un zinātnes ministra – galvenā, kur varam dabūt papildu finansējumu, nebija aizgājis. Treneru izglītība ir ministrijas pārziņā, bet Kaspars par to nerunā, jo absolūti neko no tā nesaprot. Vai es darīšu viņa vietā? Tad viņam jāņem mani par savu asistentu.
Kāpēc ne!
Nē, man nav laika ar to nodarboties. Vajag aktīvu un pašsaprotamu prezidentu. Mani neinteresē strādāt federācijā, tas nav mans lauks, jo redzu, ka klubā varam vairāk izdarīt Latvijas futbolam.
Futbola sabiedrībā runāja, ka Mihelsons atbalsta Ļašenko, jo viņš esot apsolījis kaut ko, iespējams, saistībā ar tribīnes celtniecību Hanzas vidusskolas stadionā. Vari to komentēt?
Komentētāji bija tie, kas atbalstīja Gorkšu un stāstīja plikas pasakas. Es jau paskaidroju, kāpēc atbalstīju Vadimu. Ar viņu un Gorkšu runāju divas reizes pa divām stundām. Viens izprata, ko runā, jo bijis uzņēmējs, tiesnesis, darba devējs, bet ar Kasparu varējām skaisti par futbolu parunāt, kādas piespēles deva, kā bumbu apstrādāja pret Portugāles izlasi, un tādā garā. Kādas tribīnes? Nekā tamlīdzīga. Abus zinu ļoti labi – ar Kasparu spēlēju kopā no 12 līdz 18 gadu vecumam, ar Vadimu – no 18 līdz 22. “Metta” savulaik darbu sāka ar trim bērniem un diviem treneriem, tagad esam akadēmiju piramīdas virsotnē. Ja esmu idiots, no nekurienes nevarētu nokļūt augšgalā. Man nevajag ordeņus, es tikai kopā ar Andri Rihertu iesniedzu statūtus uzņēmumu reģistrā, pēc tam darbojusies vesela virkne citu. Atceros savu sākumu futbolā, nesapratu neko. Pēc 18 gadu pieredzes esmu puslīdz kompetents, tomēr neesmu izšķīries kandidēt uz prezidenta amatu, jo uzskatu, ka dziļuma tomēr pietrūkst.
