Miham viegli strādāt 0
Mihailam Arhipovam, sauktam par Mihu, ir tikai 28 gadi, bet viņa biogrāfija atspoguļo plašu sporta spektru. Miha bērnībā trenējās kamaniņu sportā, vēlāk pievērsās bobslejam un 2006. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Turīnā startēja kā pilots, četrus gadus vēlāk Vankūverā bija stūmējs, bet uz Soču spēlēm dosies atkal jaunā arodā – viņš ir Latvijas skeletona izlases fiziskās sagatavotības treneris.
Soču sapnis
– Kur smēlies zinības par fizisko sagatavošanu?
– Daudz nāk no personiskās pieredzes – no 11 līdz 17 gadu vecumam biju kamanās, pēc tam bobslejā. Tas deva stipru pamatu, no kura atsperties. Turklāt esmu pabeidzis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, apmeklēju seminārus, lasu grāmatas. Visu kopā saliekot, veidojas sava sistēma. Man ir paveicies ar audzēkņiem, kuri saprot mani no pusvārda, ir viegli strādāt.
– Savainojumu dēļ tev bobslejista karjera beidzās ātri, bet kā bija – gribējās tikt prom no šīs vides vai, tieši otrādi, tajā palikt?
– Nē, aizmukt negribēju. Kad satraumējos, nevarēju iedomāties, kā varēšu dzīvot bez sporta. Bet viss tā sanāca, un tagad jūtos pat labāk nekā sportists. Man ļoti patīk savs darbs.
– Tāpēc, ka pašam nav jāskrien un jāceļ?
– Nē, ne tikai tāpēc (smejas). Cenšos savas zināšanas un idejas dot sportistiem. Ne velti gāju mācīties akadēmijā. Es jau sportojot zināju, ka agri vai vēlu būšu treneris. Man arī ģimenē saka, ka esot kļuvis dzīvīgāks nekā agrāk. Atradu vietu, kurā jūtos kā zivs ūdenī.
– Vai pats arī vēl pakusties?
– Jā, ar puišiem krosus skrēju, bumbu spēlēju. Reizēm arī līdzās viņiem simtnieku uzskrienu, lodi izgrūžu. Svaru zālē tikai mazliet, savai labsajūtai. Kā sportists es nepaguvu sevi realizēt, neizdarīju visu, ko vēlējos, bet ļoti ceru, ka sapni piepildīšu kā treneris. Kāds tas ir? Lai Sočos medaļas būtu abiem brāļiem Dukuriem, gan Martinam, gan Tomasam.
Jāmeklē nianses
– Šogad sagatavošanās posmā ieviesi vairākus jauninājumus. Vai nebaidījies riskēt olimpiskajā sezonā?
– Nē, man bija iekšēja pārliecība, ka viss ir pareizi, un to arī apliecina testu rezultāti. Būtiskākais jaunums ir tas, ka nedēļu trenējamies divas reizes dienā, nākamo – vienreiz. Agrāk divas nedēļas bija pa diviem treniņiem, pēc tam divas – viens. Ieviesu arī jaunus vingrinājumus, bet pamats ir tāds pats kā iepriekšējā gadā, jo rezultāti bija ļoti labi. Šovasar vairāk uzmanības veltījām tehniskajiem aspektiem – filmējām treniņus un pēc tam analizējām kustības. Fiziski viņi sasnieguši ļoti augstu līmeni, tagad jāķeras klāt sīkumiem, jāmeklē nianses.
– Vai no Martina un Tomasa vēl daudz var izspiest?
– Daudz ne, bet simtdaļas var atrast. Spēku vēl var vairot, ātrums tādā vecumā gan praktiski vairs nenāk klāt. Tieši tehniskajā izpildījumā var progresēt. Šobrīd viņiem ir īstais vecums, brieduma gadi.
– Esi analizējis, kā skrien krievi, vācieši?
– Neiespringstu par sāncenšiem. Esmu skatījies Aleksandru Tretjakovu, jo viņš ir ļoti ātrs. Vāciešiem nav tāda skeletonista, kura starta skrējienu vajadzētu vērot. Šobrīd ir tā, ka mēs diktējam modi – citi skatās uz mums, mēģina saprast, kā tiekam pie rezultātiem. Trasē jau neko īpašu nevar ieraudzīt, jāskatās, kas vasarā ir darīts. Visa pamatā ir melnais darbs.
Mājās vislabāk
– Kāpēc jūs, audzējot fizisko bāzi, trenējāties tikai Siguldas apkaimē un nedevāties uz nometnēm kaut kur citur?
– Martins un Tomass jau tā visu ziemu ir prom no ģimenēm, un es to ļoti labi saprotu, jo ar bobslejistiem arī pats vasarās dzīvoju pa nometnēm. Katram brālim ir pa bērnam, un psiholoģiski jūties vieglāk, ja esi mājās. Visi apstākļi mums te ir labi. Tā ir arī naudas lieta, budžets jāsadala tā, lai pietiek kamanām, slidām, sacensībām.
– Teici, ka apstākļi te labi, bet pirms tam pats smējies, ka vācietis nokristu, ienākot Murjāņu sporta manēžā.
– Tā droši vien būtu. Varu iedomāties, kā ir vāciešiem. Bet nekas – norūdāmies kā Silvestrs Stallone filmā “Rokijs”, izejam cauri skarbākiem apstākļiem. Pēc tam mūs vairs nebaida nestandarta situācijas, ja trasē ir sniegs vai putenis. Domāju, ka tas mūs tikai stiprina.
– Jūs arī uz negatīvo mākat pozitīvi paskatīties.
– Cenšamies, treniņā reizēm pasmaidām un pajokojam, lai viss notiek pozitīvā gaisotnē. Tas palīdz izturēt grūtās slodzes, rutīnu. Jājūt, cik brīvi var grožus atlaist. Mēs jau te esam mazs pulciņš, tāpēc es neiešu sist dūri galdā – ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Viņi paši ir pieauguši cilvēki un zina robežas. Man nekad nav bijis iemesla pacelt balsi, viss notiek ļoti solīdi.
– Pie tevis trenējas arī Lelde Priedulēna. Kāda ir viņas attieksme pret sportu?
– Lelde ir malacis, ļoti apzinīga. Ja mācību dēļ netiek uz kādu treniņu, obligāti piezvana un paprasa, ko darīt. Viņas vienaudzes skrien tusēties, puiši galvā, bet Leldei par attieksmi – visu cieņu. Viņa noteikti celsies augšup – jūtams fiziskais progress, būs jaunas kamanas. Galvenais, ka ar katru gadu klāt nāks pieredze, brauks labāk, drošāk.
– Ar kādām emocijām uzklausīji Mārtiņa Rubeņa lūgumu pie tevis trenēties?
– Sapratu, ka vienkārši jātrenējas. Es viņam teicu – ja nāc pie mums, tad būs jāšancē tikpat cītīgi kā brāļiem. Ja sāksi ņaudēt, tad uz redzēšanos. Tikai strādā un mauc. Viņš saprata un visu pieņēma. Mārtiņš izjuta, ko nozīmē kārtīgi treniņi, un redz, ka kļuvis spēcīgāks. Smagāku svaru stieni uzrauj, vairāk pietupjas, lodi grūž tālāk. Pērn kādu svaru varēja uzraut vienu reizi, bet šogad – jau sešas. Galvenais, lai spēks realizējas pareizajā virzienā. Garantijas tam nav, bet viss liecina, ka vajadzētu būt labāk.
