Nesmukums. Raisas brālis trakonamā 2
Raisai ir arī brālis – rakstnieks Jevgeņijs Titarenko. Tiesa, savu pēdējo darbu viņš uzrakstījis jau vairāk nekā pirms 30 gadiem, un pat draugi par viņu runājot pagātnes izteiksmē, lai gan vispār viņš vēl tagad esot dzīvs. Faktiski kopš mirkļa, kad PSRS varu ieguva Mihails (un Raisa), par Jevgeņija vienīgo mājvietu kļuva… psihiatriskā slimnīca netālu no Voroņežas esošajā Orlovkas ciematā. Kāpēc tik skarbi?
Jevgeņija vārds tautā kļuva pazīstams krietni vien agrāk nekā māsas Raisas un viņas vīra Mihaila tandēms. Slavenākā Jevgeņija grāmata ir “Admirāļa – ģenerālisimusa un viņa štāba priekšnieka atklājumi, kari un ceļojumi uz ūdens, uz zemes un zem zemes”, ko viņš uzrakstījis jau agrā jaunībā, studiju gados. Viņš pats arī pabijis gan uz ūdens, gan zem zemes, jo pēc vidusskolas izvēlējās turpināt mācības Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) Jūras kara ieroču inženieru skolā. Tad bija iespēja Ziemeļu flotes sastāvā pabūt aiz Polārā loka, vēlāk pārcelties uz mūsdienu pasaules “demokrātijas cietēju” kontrapunktu Donbasu un tur pastrādāt ogļraktuvēs. Visbeidzot viss noslēdzās ar atgriešanos metropolē un studijām Gorkija Literatūras institūtā.
Jevgeņijs uzrakstījis romānu “Nobrukums” par avāriju šahtā, kuru gan, tāpat kā romānu “Vīrietis un sieviete”, padomju cenzori atteicās publicēt. Kopš tā laika viņš rakstījis tikai bērniem, radot virkni darbu, kas patiešām spēja iekarot padomju bērnu sirdis.
1964. gadā kopā ar sievu dzejnieci Zoju Gabojevu Jevgeņijs pārcēlās uz Voroņežu. Viņiem piedzima meita Irina. Taču ģimenes dzīve lāgā neizdevās. Laikabiedri pauduši, ka, iespējams, pie vainas bijusi Jevgeņija nespēja pretoties alkohola radītās burvības varai, bet, kā zināms, daudzos līdzīgos gadījumos vispirms izplata tieši šādas baumas, un vēlāk no tā ir ļoti grūti “atmazgāties”. Tostarp zināms, ka Jevgeņijs nekad nav īpaši plātījies ar savu māsas vīru Mihailu, kurš tajā laikā jau bija kļuvis par Stavropoles apgabala pirmā numura komunistu. Taču, kad Mihails kļuva par Centrālkomitejas sekretāru un kopā ar Raisu pārcēlās uz Maskavu, tad gan par Jevgeņija radnieciskajām saitēm uzzināja visa Voroņeža.
Katrā ziņā laikabiedri pauduši, ka tieši šī pazīšanās ar pēkšņi par ļoti augstām amatpersonām kļuvušajiem radiniekiem nospēlēja liktenīgo lomu Jevgeņija dzīvē. Turklāt viss it kā iesācies ar to, ka Jevgeņijs pats no Raisas un Mihaila norobežojies, pat negrasoties izmantot jebkāda veida iespējamās priekšrocības. Attiecības ar ģimeni un jo īpaši Raisu strauji pasliktinājās.
1985. gadā Jevgeņiju uzmeklēja vācu kinematogrāfisti, kuri bija iecerējuši pēc kādas viņa grāmatas motīviem uzņemt filmu. Taču Jevgeņijs kategoriski noraidījis piedāvājumu, tieši tā arī atklāti pasakot – ne jau es, bet gan Gorbačovs viņiem vajadzīgs, bet man no viņa slavas absolūti neko nevajag! Un – varam domāt, ko vien vēlamies: ir vai nav tā sagadīšanās – kopš tā mirkļa sākās Jevgeņija moku ceļš uz Orlovku…
Viņš pats savulaik laikabiedriem stāstījis, ka KGB darbinieki izsekojuši ikkatru viņa soli, dažkārt pat atklāti nostājoties ceļā un “silti” iesakot kaut ko no iecerētā labāk nedarīt. Bijušais Voroņežas KGB pārvaldes priekšnieka vietnieks Anatolijs Ņikiforovs gan noliedzis tik ciešu uzraudzību, taču tostarp atzinis, ka, viņaprāt, vispār esot ļoti neglīti tik ilgi turēt savu radinieku psihiatriskajā slimnīcā. Ja jau bijusi vēlme viņu tik ļoti uzraudzīt, to patiešām varēja darīt drošībnieki, tikai kādā sanatorijas tipa iestādē. Tagad sanākot, ka vienkārši notikusi izrēķināšanās ar radiniekiem neērtu cilvēku, kurš, jā, esot uzrādījis vājumu, taču nekādā gadījumā neesot garīgi slims cilvēks. Un, jāteic, šajās “diagnozēs” čekistiem var ticēt, arī bijušajiem…
Tas, ko darīja ar Jevgeņiju, neizskatījās pēc ārstēšanas, lai arī viņam noteica oficiālo diagnozi – galvas smadzeņu bojājums, Alcheimera slimība. Kopš 1989. gada viņš mīt tikai slimnīcā. Sākotnēji viņu kā ievērojamu rakstnieku ievietoja atsevišķā palātā ar ledusskapi, viņu bieži apmeklēja spalvas brāļi, risinājās saviesīgas sarunas. Taču tad iestādes vadība vairs neatļāva šīs vizītes.
Miesīgā māsa Raisa tā arī ne reizi neapmeklēja brāli slimnīcā. Toties ir izteikusies par viņu savā atmiņu krājumā, iepazīstinot visu valsti ar ģimenes melnās avs situāciju: “Brālis ir apdāvināts, talantīgs cilvēks. Taču viņa talantam nebija lemts īstenoties. Brālis dzer un mēnešiem ilgi uzturas slimnīcā. Viņa liktenis ir mātes un tēva drāma. Tā ir mana pastāvīgā sāpe, ko savā sirdī nēsāju jau vairāk nekā 30 gadus. Es rūgti pārdzīvoju viņa traģēdiju, vēl jo vairāk tāpēc, ka bērnībā bijām ļoti satuvinājušies… Smagi un sāpīgi.” Vārdu sakot, Raisa apglabājusi dzīvu savu brāli, jo šīs rindiņas rakstītas un publicētas 1991. gadā, kad, kā apgalvojuši Jevgeņija kolēģi Voroņežas Rakstnieku savienībā, vēl neviens neuzskatīja viņu par neglābjamu cilvēku!
Līdz mirklim, kad Jevgeņiju ievietoja Orlovkā, viņš turpināja Raisu dēvēt par māsiņu, taču pēc šā fakta par viņu vairs nevēlējās neko dzirdēt un nekad arī neesot vairs pieminējis, vismaz citiem to dzirdot.
Vēl šodien uzrodas Jevgeņija laikabiedri, kuri pārliecinoši apgalvo, ka viņš, protams, ir dzēris, dažkārt varbūt pat vairāk, nekā to pieļauj nerakstītas pieklājības normas, taču – būtībā ne vairāk un ne mazāk par citiem, nekādā ziņā ne nepārtraukti un nepārejoši. Un nekādā ziņā tas viņam netraucēja produktīvi strādāt. Visiem labi zināms, ka tajos laikos regulāri notika rakstnieku tikšanās ar cilvēkiem, kā mēdz teikt, “uz vietām” – klubos, skolās, rūpnīcās un fermās. Un visviet sagaidīja viesmīlīga uzņemšana, ar klātiem galdiem un neiztrūkstošo grādīgo dziru. Lūk, un no šā cienasta Jevgeņijs nekad neesot atteicies. Ne vairāk. Tāpat kā lielākā daļa viņa kolēģu.
Taču laikam jau viņam tādā stāvoklī dažkārt neformālos apstākļos tomēr patika palaist muti. Galu galā viņš savā ziņā bija disidents, “aizliegtais” rakstnieks. Un māsas Raisas ģimenei tās varas augstumos tas bija dramatiski neizdevīgs, kompromitējošs fakts.
Viss liecina, ka vairs nebūs viegli uzrakt pilnīgi drošu un ticamu informāciju, taču, ieklausoties dažādos amatos pabijušo laikabiedru atmiņās, aizvien skaidrāks kļūst fakts, ka Raisas brāļa it kā neārstējamā psihiskā slimība ir sadomāts iemesls viņa izolēšanai.
