Raksturiņš. Drošībnieku atmiņas 2
Bijušais Gorbačovu ģimenes apsardzes priekšnieks V. Medvedevs savās atmiņās uzsvēris, ka Gorbačovu pāris patiešām bijis ļoti draudzīgs. Visi drošībnieki un apsargi lieliski zinājuši – tiklīdz tuvojas pievakare, tā abi “balodīši”, rokās sadevušies, izgājuši garajā divvientulības pastaigā, allaž ļoti draudzīgi un nebeidzami par kaut ko sarunājoties. Pirms Raisas vēl neviena kompartijas ģenerālsekretāra sieva nebija iejaukusies valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā. Tieši viņa kļuva par pirmo, kura pārkāpa šo savā ziņā ļoti pareizo tradīciju. Apsardzes darbinieki apgalvojuši, ka būtībā nav bijis absolūti neviena nopietna jautājumu, kuru Mihails nebūtu apspriedis ar sievu. Protams, Raisa bija gudra, izglītota sieviete, taču diemžēl izrādījās, ka vienlaikus arī ārkārtīgi patmīlīga un valdonīga sieviete, kuras totālā ietekmē bija nonācis nevis vienkārši vīrs, bet gan pasaules lielvalsts vadītājs.
Tostarp saistībā ar jebkuru, pat visnenozīmīgāko jautājumu Raisa bija paradusi zvanīt KGB 9. pārvaldes vadītājam Pļehanovam un, ne mazākā mērā nerēķinoties ar viņa pietiekami augsto stāvokli, pieprasīja pret sevi nepārejošu uzmanību. Tas katrā ziņā bijis aizskaroši, jo viņš pēc pakāpes bija ģenerālleitnants, nopelniem bagāts drošības orgānu darbinieks, tādēļ Pļehanovs vairākkārt lūdzis, lai viņu pārceļ darbā uz kādu citu iecirkni, taču tam allaž nav piekritis Mihails.
Tāpat Medvedevs apgalvo, ka patiesībā Mihails bijis cieši saistīts ar pučistiem, taču konkrētu izveidojušos apstākļu dēļ bijis spiests no viņiem norobežoties, jo tik sarežģītā situācijā sajutis, ka pamazām no rokām var izslīdēt vara. Un būtiski, ka tieši šajā jautājumā viņu visvairāk esot iespaidojusi sieva Raisa, kurai ļoti bija iepaticies “pirmās lēdijas” statuss, tāpēc tieši viņai bijis vislielākais “kreņķis”. Medvedevs apgalvo, ka apsardze to zinājusi labāk par pašu Mihailu. Šādu situāciju izmantojis Pļehanovs, kurš pametis Gorbačovu ģimeni un pievienojies pučistiem, kas katrā ziņā jau bija ļoti bīstami. Par to pats Mihails anulēja viņam ģenerāļa pakāpi un vispār izdzina no “orgāniem”. Vēlāk gan viņu reabilitēja, taču – tikai pēc nāves.
Tāpat Raisai esot labpaticies praktiski par savu kalpu padarīt KGB 9. pārvaldes priekšnieka vietnieku ģenerālmajoru Borisu Kļenu. Taču viņš vismaz neiesaistījās nekādās politiskajās intrigās un spēja noturēties darbā drošības orgānos līdz mūža beigām. Diemžēl Raisa esot bijusi arī visnotaļ nesaudzīga un augstprātīga saskarsmē ar apkalpojošo personālu. Daudzi darbinieki, līdzīgi Pļehanovam, izteikuši vēlēšanos aiziet no šā darba, taču tas nav ļauts, allaž piespiežot viņus palikt.
Raisa mēdza sarīkot ne tikai dažādas “parauguzstāšanās”, bet pat dot norādījumus apsardzes dienesta vadībai, kā arī “siltus” ieteikumus apsardzes kadru jautājumos. Viņa atļāvusies iejaukties Politbiroja locekļu darīšanās, lai gan, kā zināms, nebija šā svarīgā orgāna locekle. Tas viņu itin nemaz nemulsināja, un, kas šeit īpaši svarīgi, – viņai allaž viss arī izdevās, viņai paklausīja. Piemēram, viņa piespieda augstākās amatpersonas par miesassargiem izvēlēties tikai viņas akceptētus cilvēkus, nerēķinoties ne ar vienu, ne otru vēlmēm.
Raisa arī pieprasīja, lai vīra ārzemju komandējumu laikā viņa, kas allaž pavadīja Mihailu šajos braucienos, pārvietotos tikai padomju ražojuma automobiļos un ar pašas izvēlētiem šoferiem pie stūres. Proti, uz katru valsti, kurā ieradās Mihails ar sievu, īpašās lidmašīnās nogādāja šos padomju ražojuma automobiļus, un katrs tāds pasākums valsts kasei izmaksāja nesamērīgu summu.
Medvedevs ar zināmu rūgtumu pauž, ka Raisa iekšēji nesatricināmi ticējusi savai izredzētībai. Viņa patiešām spējusi personīgi sev pakļaut praktiski visu PSRS KGB 9. pārvaldes vadību! Savukārt, lai uzsvērtu savu pārākumu pār citām Politbiroja locekļu sievām, Raisa sarīkoja viņām… semināru par politiskās sagatavotības jautājumiem, un uz nodarbībām šīm dāmām bija obligāti jāierodas vismaz reizi mēnesī. Apsardzes darbinieki šo semināru bija nodēvējuši par “māmiņas skolu”.
Medvedevs atceras, ka Raisas maniere, sarunājoties ar cilvēkiem, īpaši dusmu un aizkaitinājuma mirkļos, bijusi vienkārši neciešama – nepārejoši un nemainīgi augstprātīgs, pamācošs tonis.Tādās reizēs viņa lēnām, it kā uzsverot īpašo sava sakāmā nozīmību, izrunāja atsevišķi katru vārdu, ieturot starp tiem pagaras pauzes. Proti, tā, it kā valdniece sarunātos ar savu tautu, izmantojot tulka starpniecību…
