Tandēms. Kopīgi apsprieda itin visu 2
Līdz Gorbačova ērai ar visām PSRS vizītē ieradušos ārvalstu prezidentu, premjerministru, karaļu un citu vadošo personu sievām parasti satikās Valentīna Tereškova – pirmā kosmosā lidojusī sieviete, kurai piemita iedzimts talants atrast kopīgu valodu ar jebkuru cilvēku. Taču Raisai šis Tereškovas stāvoklis jau sen nebija paticis, tāpēc viņa jau kopš pirmajiem mirkļiem pati uzņēmās šo funkciju, jo uzskatīja, ka tādos gadījumos – un vispār! – uzmanības centrā taču jāatrodas tieši viņai, valsts vadītāja sievai. Mihails atbalstīja šādu nostāju.
Lai kā arī būtu, taču katrā ziņā Raisa lauza tradīciju, atbilstoši kurai padomju valsts līderu sievas parasti palika ārpus sabiedriskās dzīves kadra. Ārvalstu presē savukārt parādījās kliedzoši virsraksti: “Vienīgā no Kremļa sievām, kura sver mazāk par savu vīru!”, “Komunistiskā lēdija ar parīziešu šiku!” un tamlīdzīgi. Un šī uzmanība neapsīka, gluži otrādi – tikai pieauga, kas izpaudās daudzos starptautiskos apbalvojumos.
Mihails intervijā NBC žurnālistam Tomam Brokavam atzina: “Mēs apspriežam itin visu.” Un, ak, kā padomju mietpilsoņus tracināja šīs viņu abu pastaigas “zem rociņas”, kurās tad arī “visu apsprieda”…
Virkne pētnieku gan uzskata, ka Raisas interesi vispār par politiku un tostarp arī viņas ietekmi uz tajā laikā Kremlī pieņemtajiem lēmumiem tomēr nevajadzētu pārspīlēt. Laikabiedri, piemēram, apliecina, ka viņa jau sākotnēji bijusi pret bēdīgi slaveno pretalkohola kampaņu, kas, kā zināms, totāli izgāzās, turklāt radot virkni jaunu gluži negaidītu negāciju. Taču viņa nespēja šo procesu ne aizkavēt, ne vispār jebkādi ietekmēt. Taču tieši šajā jautājumā Mihailu bija pamudinājis kāds cits “ietekmes aģents”. Tā bija viņa meita Irina, kura profesionāli nodarbojās ar medicīnas statistiku un bieži stāstīja tēvam par skumjajiem faktiem saistībā ar alkoholismu.
Gluži dokumentāli gan fiksēts tikai viens gadījums, kad Raisas uzskati krasi atšķīrušies no vīra Mihaila viedokļa – viņa absolūti nejutās iepriecināta par viņa nodomu balotēties 1996. gada prezidenta vēlēšanās. Galu galā viņa gan pakļāvās, taču neaizmirsa šo izvēli publiski motivēt skopiem vārdiem: “Esmu viņa sieva.”
Vai Raisa zināja par to attieksmi, kāda pret viņu valda padomju sabiedrībā, vai spēja paciest gūzmu apsmiekla, dažkārt pat skarbus apvainojumus? Gan jau, ka zināja. Un gan jau, ka nebija viegli to paciest. Taču, kā zināms, pacieta, turklāt itin labi. Piemēram, atbildot uz kāda franču karikatūrista sievas repliku par to, ka viņas vīrs Gorbijs esot ārkārtīgi pateicīgs objekts visu veidu karikatūrām, viņa atbildējusi: “Man ir liels prieks par to, ka mūsu ģimene vismaz kaut kādā veidā var palīdzēt jūsējai… ”
