Atpakaļ uz galvaspilsētu. Varas virsotnē 2
1978. gadā Mihailu jau nosūtīja uz Maskavu pildīt kompartijas Centrālkomitejas lauksaimniecības sekretāra amata pienākumus. Raisa to uzņēma ar neviltotu prieku, pati sākot strādāt par pasniedzēju Maskavas Universitātē, vienlaikus turpinot darbu arī biedrībā “Znaņije”.
Pētnieki atzīst, ka allaž izpaudusies kaut kāda īpašā Mihaila oža. Proti, tiklīdz Kremlī pēkšņā nāvē nomira kārtējais Centrālkomitejas večuks un atbrīvojās vienīgā vieta, uz kuru Mihails ar savu šauro specializāciju – Centrālkomitejas lauksaimniecības sekretārs – varētu pretendēt, viņš nezin kāpēc tieši tajā mirklī atradās Maskavā un jau pēc dažām dienām, apbrīnojamā kārtā pārlecot vairākiem karjeras kāpņu pakāpieniem, ieņēma attiecīgo amatu. Tādējādi 1978. gadā Mihaila ģimene atkal atgriezās Maskavā, kur sākumā mitinājās valdības vasarnīcā, kurā savulaik bija uzturējies Sergo Ordžonikidze. Drīz Gorbačovi saņēma amata nozīmīgumam atbilstošu dzīvokli, bet vēl pēc diviem gadiem arī paši savu vasarnīcu.
Taču viskrasāk Raisas dzīve mainījās līdz ar Mihaila kļūšanu par kompartijas ģenerālsekretāru un valsts vadītāju 1985. gada aprīlī. Kā valsts galvas sieva viņa piedalījās visos vīra izbraukumos gan PSRS, gan ārvalstīs, kur viņa pirmo reizi padomju vēsturē uz sabiedriskās skatuves parādījās “pirmās lēdijas” lomā.
Katrā ziņā Raisa lauza padomju valsts vadītāja sievas “nepublicitātes” stereotipu. Tieši tas arī kļuva par iemeslu zināmai rūgšanai sabiedrībā, jo liela daļa cilvēku šādu uzvedības modeli nespēja pieņemt, turklāt vienlaikus neglābjami pievēršot uzmanību galvenokārt tikai tam, “kā viņa izskatās”. Viņa pati teikusi: “Ir cilvēki, un es to labi zinu, kurus interesē tikai manas dzīves ārējā puse. Daudzi pat izturas skaudīgi – par maniem “protokola” tērpiem un tamlīdzīgi. Taču man pašai svarīgāks ir kaut kas cits, un tā ir iespēja līdzdarboties tajās grandiozajās lietās, kādas liktenis lēmis veikt man tuvam cilvēkam, manam vīram…” Laikabiedri uzsver, ka, sakot šos vārdus, Raisa itin nemaz nav liekuļojusi. Nu… varbūt tikai mazliet.
Tomēr būtiskākais izrādījās tas, ka Raisas personība izraisīja grandiozu interesi un pat patiesu sajūsmu ārvalstīs. 1987. gadā britu izdevums Woman’s Own viņu nodēvēja par savu “Gada sievieti”, bet starptautiskais fonds “Kopā par mieru” apbalvoja viņu ar savu īpašo prēmiju “Sievietes par mieru”. Katrā ziņā pasaules sabiedrības acīs Raisa uz visiem laikiem palikusi kā PSRS prezidenta dzīvesbiedre un “miera vēstnese”.
Kopš 1985. gada Raisa sāka aktīvi nodarboties ar sabiedrisko darbību un labdarības iniciēšanu. Viņas darbības laikā PSRS Kultūras fondā no 1986. līdz 1991. gadam, kā pauž speciālisti, pateicoties viņas rūpestiem, kultūras vajadzībām piesaistīti līdzekļi aptuveni 100 miljonu dolāru apjomā.
