Nobeigums. Vidējā padomju cilvēka norma 2
Raisa bija iniciatore PSRS Kultūras fonda un Krievijā vairāku vēl joprojām populāru muzeju izveidošanai. Ir pētnieki, kuri uzskata, ka, tieši pateicoties Raisai, 1988. gads, kad slāvu pasaule vērienīgi atzīmēja kristīgās idejas triumfu Krievijā, kļuva par šīs reliģijas reabilitācijas mirkli šajā zemē, turklāt tas ir zīmīgi saistībā ar to, ka burtiski vēl nesen notikušais kompartijas 27. kongress bija aicinājis joprojām nesaudzīgi cīnīties pret reliģisko māņticību. Vēl pie Raisas sabiedriskajiem nopelniem pieskaita starptautiskā fonda “Pasaules hematologi – bērniem” izveidošanu, kā rezultātā bērnu mirstība no saslimšanas ar leikozi Krievijā no 93% pagājušā gadsimta 80. gados līdz mūsu dienām samazinājusies līdz aptuveni 30%.
Lai kā arī būtu, taču katrā ziņā ir skaidrs, ka bez sekmīgās Raisas vīra karjeras nekas no tā visa nebūtu. Piemēram, tam pašam hematoloģijas fondam visu veidu ziedojumi ienāca tikai tajā laikā, kamēr Mihails bija pie varas. Vēlāk tās bija tikai salīdzinoši nelielas summas no honorāriem par grāmatām un publiskās uzstāšanās reizēm.
Kopumā var teikt – padomju tauta īpaši nemīlēja Raisu, kas savā ziņā pat bija nežēlīgi netaisna attieksme. Un gluži saprotams ir jautājums: kāpēc? Tas šķiet jo dīvaini galvenokārt tāpēc, ka Raisas biogrāfija, īpaši viņas dzīves pirmajos 40 gados, apliecināja tajā laikā tādu kā savdabīgu vidējo padomju pilsoņa ciešanu normu, un tajā netrūka arī rūgtuma maksimuma punktu. Katrā ziņā jāņem vērā arī viņas pāragrā nāve 67 gadu vecumā, turklāt tieši no tās pašas leikozes, ar kuru viņa centās cīnīties saistībā ar gluži svešiem bērniem, pat nenojaušot, ka tas tik aktuāli būs arī viņai pašai. Viņas pašas dzīve izrādījās krietni vien īsāka par vidējo padomju krievu sievietes mūžu.
