Beigas. Pārāk strauji 2
Mihaila demisija savā ziņā pavēra Raisai iespēju piepildīt šo savu seno sapni. Tiesa, liktenis tomēr atkal lēma citādi. Iejaucās viņas pašas nelāgā slimība. Turklāt tās izpausmes patiešām bija krietni vien šaušalīgas. Mihails paudis, ka Raisa pēkšņi totāli izmainījusies burtiski dažu dienu laikā, no vēl miesās un paskatā itin veselīgas, starojošas sievietes pārvēršoties smagi slimā, gultai piekaltā nožēlojamā cilvēkā.
1999. gada jūlijā Hematoloģijas institūta ārsti Raisai diagnosticēja smagu asins saslimšanu – leikozi. Kopš galīgās diagnozes uzstādīšanas viņa katru dienu cīnījās par savu dzīvību, un neviens nezināja, vai nākamo dienu viņa vēl sagaidīs. Krievijas prezidenta lietu pārvalde atteicās nodrošināt visplašāko atbalstu, taču, pateicoties savu ārzemju draugu rūpēm, Mihails spēja nodrošināt īpaši aprīkotas lidmašīnas ierašanos Maskavā, ar kuru Raisu nogādāja Vācijas klīnikā Minsterē, kas specializējusies tieši leikozes ārstēšanā un kaula smadzeņu pārstādīšanā. Neviens vēl nezināja to, ka Raisai atlikuši vairs tikai divi mēneši, tāpēc visu šo laiku pats Mihails un meita Irina nepārtraukti sēdēja pie sirdzējas gultas – slimības asākās stadijas brīžos slimniece bija jāgriež uz otriem sāniem ik pēc 10–15 minūtēm visu diennakti.
Mediķi zina teikt, ka esot vairāk nekā viegli “nogulēt” šo slimību: pacients pēkšņi sāk sajust vājumu, spēku trūkumu, nedaudz paaugstinās temperatūra, ko ģimenes lokā parasti uzskata kā pārpūlēšanās vai vieglas saaukstēšanās simptomus. Un tikai ļoti specifiskas analīzes ļauj konstatēt tā dēvētās “nobīdes” asins formulā: atsevišķi visi rādītāji izskatās puslīdz normāli, savukārt kopējā asinsaina jau prasa neatliekami hospitalizēt saslimušo un uzsākt ārstēšanas kursu.
Lēmumu par to, ka Raisu ārstēs Minsterē, kopīgi pieņēma krievu un vācu ārsti. Tādējādi tā nu sanāca, ka savas dzīves pēdējos mēnešus Raisa pavadīja Vācijā viena no Eiropas spēcīgākajiem hematologiem un onkologiem profesora Tomasa Bīhnera uzraudzībā. Un viņš atzinis, ka patiesībā jau kopš paša sākuma izredzes uz labvēlīgu iznākumu bijušas gaužām mazas. Vispirms bija ķīmijterapija, pēc kuras bija cerēts veikt kaulu smadzeņu pārstādīšanu. Bija jau zināms donors – Raisas māsa Ludmila Titarenko. Taču tieši ķīmijterapijas laikā strauji pazeminājās Raisas imunitāte un palielinājās inficēšanās risks. Pirmajā acumirklī šķita, ka viņa sāk atlabt, taču tad strauji viss pasliktinājās un viņa iekrita komā. 1999. gada 20. septembrī, tikai dažus mēnešus pēc slimības konstatēšanas, Raisa nomira – tā arī neatguvusi samaņu.
Raisas salīdzinoši ātrā aiziešana nopietni saviļņoja visas pasaules sabiedrību. Laikā, kad viņa atradās Minsteres klīnikā, viņai un ģimenei pienāca tūkstošiem uzmundrinājuma vēstuļu un telegrammu. Jāpiebilst, Raisa, tās visas izlasot, izteikusies: “Acīmredzot man bija jāsaslimst ar kādu smagu slimību un būs jānomirst, lai cilvēki beidzot mani saprastu…”
Saistībā ar Raisas nāves cēloni – leikēmiju jeb asins vēzi, daudzi speciālisti pauž, ka tā iemesls netiešā veidā varētu būt arī 1949. gadā Semipalatinskas poligonā veiktie kodolizmēģinājumi. Tajā laikā radioaktīvo vielu mākoņi pārklāja arī Raisas dzimto pilsētu Rubcovsku. Vēl tikai jāpiebilst, ka tieši kopš tā laika leikēmija ir visizplatītākā nāvējošā slimībā visā Altaja novadā. Citi izteicās daudznozīmīgāk – Raisu nogalināja pučs.
Par kopā ar Mihailu noieto dzīves ceļu Raisa paspēja vēl arī uzrakstīt autobiogrāfiju “Es ceru”, kurā cita starpā paudusi: “Mūsu dzīvē bija viss – prieki un bēdas, milzīgs darbs un kolosāla nervu spriedze, panākumi un sakāves, trūkums, bads un materiāla labklājība. Mēs tam visam izgājām cauri, saglabājot mūsu sākotnējās attiecības un uzticību mūsu priekšstatiem un ideāliem. Es ticu: gara stingrība, vīrišķība, nelokāmība palīdzēs vīram tagad pārciest mūsu dzīves vissmagāko posmu. Es ceru.”
Raisa apglabāta Maskavā, Novodevičjes kapsētā.
