Pučs. Smags kritiens 2
Protams, visnotaļ smags pārbaudījums arī Raisai bija 1991. gada augusta pučs. Tie bija mirkļi, kad bija iemesls gluži nopietni bažīties par savu un tuvinieku dzīvību. Pēc Mihaila demisionēšanas tā paša gada nogalē Raisa teju vai acumirklī pazuda no plašāka sabiedriskās ievērības loka. Abi dzīvoja Krievijas valdības piešķirtā vasarnīcā, kas viņiem pienākas līdz mūža beigām. Savā grāmatā “Dzīve un reformas” Mihails rakstījis, ka 1991. gada nogalē Raisa vairākus mēnešus nopietni slimojusi. Pēc puča laikā pārciestā psiholoģiskā stresa viņai bijis mikroinsults, arī labās rokas un sejas vienas puses paralīze, kas izraisījusi runas traucējumus un ievērojami pasliktinājusi redzi.
Pēc demisionēšanas Mihails uzrakstīja sešas grāmatas, kas kļuva par pasaules dižpārdokļiem, savukārt pašā Krievijā vai nu vispār nav izdotas, vai arī publicētas ļoti nenozīmīgā tirāžā. Raisa pamazām atkopās un turpināja aktīvi iesaistīties vīra aktivitātēs, kā arī ieguldīja lielu darbu visu vēlāk Mihaila uzrakstīto grāmatu faktu un skaitļu pārbaudē un precizēšanā.
1997. gadā Raisa nodibināja “Raisas Maksimovnas klubu” un kļuva par tā vadītāju. Tajā bija uzaicināti sava laika pazīstami kultūras un zinātnes darbinieki un žurnālisti, un par tā darbības misiju pasludināja sievietes lomas palielināšanu valsts sabiedriskajā dzīvē, cīņu par bērnu bezpajumtnieku skaita samazināšanu, vardarbības samazināšanu sabiedrībā un ģimenē un citām akūtām sociālajām kaitēm. Klubs savu darbību turpina arī mūsdienās, regulāri rīkojot dažādas zinātniskas konferences, veicot līdzekļu vākšanas akcijas labdarībai, sniedz atbalstu praktiskiem sabiedriskajiem projektiem. Vēl gluži nesen kluba vadītāja bija Raisas un Mihaila meita Irina Virganska.
Laimīgi. Ezītis un Zaharka
Pēc demisionēšanas no PSRS prezidenta amata formula “atgriezties ģimenē” Mihailam bija pilnībā aplama un bezjēdzīga kaut vai tikai tāpēc, ka jau kopš pirmās dienas pēc kāzām ar Raisu studentu kopmītnē viņš no tās ne reizi nebija “izgājis”. Viņš Raisu bija iesaucis par Zaharku – atbilstoši viņas līdzībai ar krievu gleznotāja Venecianova tāda paša nosaukuma gleznā atveidoto meiteni, un šī savienība abiem kļuva par to kodolu, ap kuru dažādās orbītās rotēja pārējās daļiņas, kas veidoja viņu personisko un tostarp arī politisko visumu. Šī bija ne tikai dieva dota, bet arī idejiska – laimīga darba laulība. Vienlaikus Mihails Raisu dēvēja arī par “ģimenes partijas šūniņas sekretāru”.
Protams, tas tikai tāds ģimenes joks, lai gan tas ir fakts, ka Raisa visnotaļ atbildīgi izturējās pret piederību kompartijai – tāpat kā pret visiem citiem saviem pienākumiem –, piemēram, līdz pat 1991. gada augustam pati personiski ieradās partijas rajona komitejā, lai samaksātu biedra naudu.
Sabiedrībā Raisa vienmēr uzsvērti oficiāli uzrunāja vīru vārdā un tēva vārdā, savukārt mājās viņš viņai bija “Mi” un “Jožik” (ezītis). Raisa Mihailam vēl bez “Zaharkas” bija arī “ārlietu ministrs”, un tā viņš viņu nodēvēja jau jaunībā, kad regulāri rakstīja vēstules no komandējumiem, uzticot tikai viņai ģimenes diplomātisko sakaru uzturēšanu ar apkārtējo pasauli. Un šo savu “amatu” Raisa pildīja lielā nopietnībā, skarbi sargājot viņu ģimenes personiskās robežas no jebkādas ārējas iejaukšanās.
Ņemot vērā vīra publisko lomu un straujo karjeru, tas, protams, nenācās viegli, jo lielākā daļa Gorbačovu ģimenes laika nepiederēja viņiem pašiem, bet gan neskaitāmajām funkcijām – partijas un valsts vadībai, kolēģiem, apmeklētājiem, ārvalstu viesiem un galvenajam viņu akumulatoram, proti, lielajai idejai, ko pastāvīgi ģimenē uzlādēja Raisa. Tostarp viņi faktiski nekad neaicināja viesus pie sevis mājās, izņemot par tradīciju kļuvušo ikgadējo rituālo tikšanos ar Politbiroja locekļiem un viņu sievām Mihaila vasarnīcā.
Liela daļa laikabiedru arī šeit saskatīja absolūto Raisas ietekmi, kura modri “sargāja” vīru no viņa draugiem. Lai gan patiesībā, un jo īpaši vēl Stavropoles periodā, Gorbačovi nemaz nedzīvoja tik noslēgti, satiekoties ar citiem ļaudīm, tostarp arī Maskavā. Protams, galvaspilsētas draugu loku viņiem lielā mērā uzspieda paša Mihaila amats, kas būtībā jau arī bija tikai tas pats darba attiecību turpinājums. Kad gribējās no tā atslēgties vai vienkārši “nosēdās baterijas”, Mihails nekavējoties zvanīja Raisai, dažkārt pat piecas sešas reizes dienā. Arī pati Raisa veica mēģinājumu nodibināt attiecības ar “Kremļa sievām”, taču, jau vienā no pirmajām reizēm nokļuvusi pasākumā, kur cienījamās dāmas visu vakaru nosēdēja pie preferansa partijas, ātri vien atsala pret šādu partijas galma dzīvi.
Tiesa, pilnībā idealizēt Raisas un Mihaila kopdzīvi arī nevajadzētu. Ir bijuši arī atsaluma mirkļi. Meita Irina stāstījusi, ka dažkārt pārītis no savām it kā klusajām pastaigām atgriezies katrs atsevišķi, ieejot mājā katrs pa savām durvīm un vakarā vairs nesarunājoties. Taču tas nekad nebija ilgi – viņi jau bija kļuvuši pārlieku atkarīgi no savstarpējās saskarsmes.
Taču tuvumā esošie ļaudis viņus nemīlēja. Mihailu tas uztrauca mazāk, lai gan viņš esot ņēmis ļaunā bijušā apsardzes šefa Medvedeva teikto, ka viņam, Mihailam, esot piemitusi izteikta “viņas” lieluma mānija. Arī Raisa, protams, juta nepārejošo apkārtējo spriedzi, taču viņa nesaprata tās iemeslu un neatzina to, ka visā vainojams tieši viņas rakstura ārēji saltās izpausmes un kaitinošā nevēlēšanās pakļauties tradicionālajiem nomenklatūras rituāliem.
Mihails allaž teju vai nekritiski aizstāvēja Raisu. Tiesa, tajā laikā, kad viņš bija visaugstākajā amatā, viņš to nekad atklāti nedarīja, sadūšojoties vien tikai pēc demisionēšanas, kad viņiem vairs netraucēja protokols un kad abi varēja kopā doties, kurp vien vēlas, jau arī publiski sadevušies rokās. Tikai 1991. gada liktenīgajās septembra dienās Mihails atļāvās skarbi atbildēt visiem Raisas apvainotājiem un jo īpaši Borisam Jeļcinam, kurš arī bija iekritis baumu par viņas it kā esošo “zelta kredītkarti” lamatās un izplatījis tās tālāk.
Visa Raisas ģimenes dzīve, kuru daudzi dīvainā kārtā pat skauda, bija neglābjami publiska, lietišķi valstiska, allaž modrā specdienestu uzraudzībā, un tā risinājās viņai un vīram pašiem nepiederošā teritorijā. Pēdējās Mihaila vizītes laikā Francijā, kur, protams, klāt bija arī Raisa, Fransuā Miterāna sieva Daniela ievēroja, ka Raisai ļoti iepaticies franču “pirmās lēdijas” dāvātais medus, kas ievākts no Miterānu ģimenes privātās dravas. Daniela jūtu uzplūdā jau grasījusies Raisai uzdāvināt vienu no saviem bišu stropiem, taču Raisa tikai skumji noplātījusi rokas, sak, mums jau nav kur to nolikt, turklāt vēl piebilstot: “Ak, es jau sen esmu Mihailam teikusi, ka mums jāiegādājas pašiem savs zemes gabaliņš.”
