Mihails Gruzdovs par Latvijas politisko dvēseli 0
16. martā Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos 11 lugu autora, rīdzinieka Alekseja Ščerbaka luga “Piemiņas diena”.
Lugas darbība notiek mūsdienās no 15. marta vakara līdz 18. marta rītam, un kaislībās ap 16. martu tiek ierauti trīs dažādu politisko pārliecību kaimiņi no viena stāva daudzdzīvokļu namā. Runa ir ne tik daudz par Latvijas vēstures lappusēm, bet šodienu – konkrētu datumu martā, kad sabiedrība tiek provocēta uz neiecietību un totālu vēsturisko apstākļu neizpratni. Latvieši piemin kritušos, kas cīnījušies par Latviju, krievi stāv ielas malā un lamā latviešus par fašistu cūkām, un latvieši ik gadu no jauna sajūt pazemojumu no krieviem, attiecīgi atbildot ar tik skarbo okupantu jēdzienu.
Šī ir trešā A. Ščerbaka luga, ko iestudē režisors Mihails Gruzdovs. Dailes teātrī viņa režijā tapa “Pulkvedis Pilāts”, M. Čehova Rīgas Krievu teātrī joprojām ar panākumiem rāda “Starpstaciju”.
Pirms diviem gadiem – 2011. gada 18. martā – “Atceres diena” ar nosaukumu “Remembrance Day” pirmizrādi piedzīvoja Londonas Karaliskajā galma teātrī, kura mājas lapā tā raksturota kā noteikts skatījums uz cīņu par Latvijas politisko dvēseli. Lugas sākotnējais nosaukums bija “Leģionārs”.
– Kas jūs pamudināja doties uz Nacionālo teātri ar piedāvājumu iestudēt šo Ščerbaka lugu?
M. Gruzdovs: – Patiesībā pirmizrāde bija paredzēta jau pirms gada. Diemžēl dažādu apstākļu sakritības dēļ nesanāca. Jā, es aiznesu lugu Nacionālā teātra direktoram Ojāram Rubenim, saprotot, ka šo materiālu Latvijā var iestudēt tikai Nacionālajā teātrī. Pirmkārt jau tādēļ, ka te ir tādi lieliski aktieri kā Dumpis, Jakovļevs, Norenbergs un citi. Paldies, ka teātris idejai piekrita, jo, neslēpšu, visapkārt virmoja daždažādi viedokļi – vai šādu materiālu vajag un kā to uztvers Nacionālā teātra publika.
– Patiesi, vai jums nav bail, kas pēc izrādes jūs var sagaidīt?
– Varbūt ne gluži skandāls, bet neapmierinātība iespējama kā no vienas, tā otras puses, jo luga skar sāpīgu un būtisku tēmu. Ir lietas, ko nevar atrisināt viena cilvēka mūža garumā. Tās sākušās pirms mums un atrisināsies pēc mūsu paaudzes dzīves. Un to vajag saprast.
– Bet kā dzīvot mums?
– Saskaņā ar sevi. Neļauties tiem, kas spekulē ar politiku. Izrādē būs runa par manipulācijām, jau tā sāpīgā konflikta tīšu uzkurināšanu. Ir lietas, par ko mums ar jums varbūt principiāli dažādi politiski vērtējumi, bet tas nenozīmē, ka mums nevajag sveicināties, ka mēs nevaram kopā iedzert, vai starp mums kā vīrieti un sievieti kaut kas nevarētu notikt…
Par vēsturi viss skaidrs jau sen. Tie, kas labi zina krievu literatūru – Bulgakovu, Cvetajevu –, zina Staļina režīma par Hitlera nacisma nesalīdzināmi lielākām represijām un krievu tautas ciešanām. Divi pasaules varmākas – Staļins un Hitlers – sadalīja pasauli, Latviju atstājot austrumiem. Un mēs esam tur, kur esam. Tad par ko šodien tās lielās putas?
Man kā cilvēkam un režisoram politiskais teātris nekad nav bijis īpaši tuvs. Taču, kad olimpisko spēļu atklāšanas dienā sākās karš starp Krieviju un Gruziju, es to uztvēru kā personisku pļauku. Kas notiek? Nekas tāds olimpisko spēļu vēsturē nekad nebija piedzīvots. Taču pasaulē valda politika, ekonomika, nauda. Un tepat Latvijā? Kādēļ pēc bankas “Baltija” kraha Krasovickis un Kargins dzīvo, it kā nekas nebūtu bijis, bet tautai par to visu jāmaksā? Kā kaut kāds Lindermans var sarīkot referendumu par otru valsts valodu? Kas tas ir par murgu?
Ko var darīt mākslinieks? Runāt caur skatuvi, mākslas valodā paust savu pārliecību. Ticiet man, pēc piecdesmit gadiem par mūsu laiku cilvēki spriedīs nevis pēc politiķu lēmumiem, bet Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa dzejas.
– Vai jums pašam tuvinieki karojuši vienā vai otrā pusē?
– Mans vectēvs cara impērijas laikā pirms Pirmā pasaules kara aizbrauca uz Krieviju, jo tur deva par velti zemi, kas Latvijā nebija iespējams. Tur Krievijā piedzima mans tēvs. Kad sākās Otrais pasaules karš, tēvu paņēma krievu armijā. Viņš izgāja visu karu. Cik atceros, par karu mans tēvs nekad nerunāja. Pat filmas neskatījās. Šķita pretīgi. Manai mammai, vāciešiem Krievijā ienākot, bija divdesmit gadu. Viņu aizsūtīja uz Poliju, bet kara pēdējos gadus māte pavadīja Buhenvaldē. Kā vienmēr saku, manas mātes izglītība ir četras klases un Buhenvalde. Un darbā aizvadīts mūžs. Šovasar biju aizbraucis uz bērnības vietām Krievijā, kur pirms daudziem gadu desmitiem apmetās mans vectēvs. Viņam bija liela ģimene, pieci bērni – mans tēvs Vladimirs, brālis Jūlis un trīs meitas Zina, Emma un Milda. Aizgāju arī uz kapiem, kur guļ mani vecvecāki no mammas puses, kurus nekad netiku redzējis. Otrā pasaules kara laikā 1943. gadā viņi atradās vācu okupētā teritorijā un tika nošauti. Manu vecvecāku – no tēva un mātes puses – atdusas vietas šķir tikai 150 kilometri. Krievijas mērogos viens sprīdis. Tik dažādi, pretēji likteņi un tik tuvu tās septiņas pēdas zem zemes.
– Londonas Karaliskajā teātrī A. Ščerbaka lugu “Atceres diena” noskatījās arī kritiķe Ieva Struka, kura pēc tam dalījās secinājumā. Kā viņa sacīja, lugā “posts” sākas ar pa-dsmitgadīgu meiteni Aņu, kura par katru cenu grib iet demonstrācijā un protestēt pret “nacistiem” (lasi – leģionāriem) 16. marta gājienā, kas ieņemot viņas pilsētu. Aņa uzskata, ka vēsture ir jāzina, nedrīkst aizmirst viņu senču – krievu – nopelnus nacistu apkarošanā. Šī meitenes agresija neatšķiras no 20. gadu čekistiem ādas jakās. Izrādē Aņa parādīta pozitīvi, jo viņa, lūk, neaizmirst un par to cieš. Diemžēl tikpat aktīva latviešu pozīcijas aizstāvja, kas mudinātu neaizmirst vēsturi no latviešu skatpunkta, lugā nav. Kas ir Aņas viedoklim pretējā pusē? Brālis, kurš saka: “Māsiņ, ko tu ņemies, pasaule ir vaļā, jābrauc tik prom.”
Vai jūsu iestudētajā izrādē Nacionālajā teātrī Aņas viedoklim būs arī pietiekams pretstats?
– Pretstats Aņai? Meitene ir politisku manipulāciju upuris. Tas ir tāpat kā ar narkotikām – vispirms pamēģini, tad tās tevi iedvesmo, tu pierodi, kļūsti atkarīgs, līdz viss beidzas ar traģēdiju.
Kad politikā ienāk jauns, nepieredzējis cilvēks, viņam kā baltu patiesību var iemānīt jebko. Kāpēc pasaulē notiek terorisms? Kāpēc jauni cilvēki noslepkavo savus skolotājus un skolasbiedrus? Ir saindētas cilvēku smadzenes. Uzdrīkstēšos apgalvot, tas ir arī politiķu, žurnālistu nopelns.
Kā Ščerbaka lugā saka krievu politiķis – tā ir spēle uz naudu, turklāt lielu. Un šim politiķim maz rūp, ka ģimenē, kas nav pievērsusi pietiekamu uzmanību meitas politiskajai aizrautībai, izvēršas traģēdija. Lugā tā izraisās krievu ģimenē, taču tikpat labi tas varētu notikt kā ebreju, tā arī latviešu ģimenē. Zinu daudzus rasistiski noskaņotus cilvēkus, kuri uzskata – pie visa vainīgi ebreji… Lugas finālā esmu šo to pamainījis, taču to pagaidām neatklāšu.
– Interesanti, ka latviešu politiķa lomai esat uzaicinājis ukraiņu tautības žurnālistu un režisoru Dmitriju Petrenko. Kaut arī viņš lieliski runā latviski, uz vienas skatuves ar Nacionālā teātra aktieriem akcents būs jūtamāks. Neviļus gribas domāt, ka ar šādu izvēli režisors arī grib salikt kādus noteiktus politiskus akcentus.
– Politiķiem tautībai nav izšķirošas nozīmes. Tā ir īpaša “tauta”. Ir godīgi, ir bandīti, ir pusgodīgi. Varbūt sākumā tajās aprindās ienākot, cilvēks ir godprātīgi noskaņots, bet ar laiku spiests pieņemt spēkā esošos spēles noteikumus. Diemžēl.
– Mani vienmēr mulsinājis, kāpēc dalām tik strikti – latvieši, krievi… Latvijas pirmajā brīvvalstī dzīvoja 37 procenti cittautiešu, kuru skatījums uz vēsturi ir tāds pats kā latviešiem un nevis ienācējiem pēc kara aiz tankiem?
– Iespējams, ka vienkāršotais skatījums arī ir politiķu radīts.
Bet, runājot par sarežģīto situāciju Otrā pasaules kara laikā, to lugā precīzi atklāj latviešu politiķis – leģiona rindās daudzi nonāca, strupceļa dzīti. Ticot, ka cīnās par Latvijas brīvību. Taču diemžēl visā pasaulē SS leģionu uztver kā Nirnbergas procesā par noziegumiem sodītos. Bet mūsu Latvijas īpašo situāciju pasaule neizprot.
– Lai nu paliek politiķi un viņu cīņas, bet kā ar cilvēku emocionālo atmiņu? To, kuru nodod no paaudzes paaudzē un bez kuras cilvēki līdzinātos mankurtiem?
– Jā, to nevar un nevajag izdzēst kā failu no datora. Mātes un tēva gēnos ieliktais tevī būs, pašam to īsti pat neapzinoties. Taču es ļoti ceru, ka ar laiku vēsturiskie notikumi nebūs tik ļoti politizēti. Neko nevajag aizliegt. Lai abas puses mierīgi un cieņpilni pauž savu pārliecību, un politiķiem nevajag provocēt žogus ap Brīvības pieminekli un vecajiem sarkanarmiešiem likt rokās Latvijas PSR karogus. Cilvēku individuālie likteņi taču ir ļoti dažādi. Ģirta Jakovļeva tēlotam latviešu leģionāram Valdim ir gan Krievijas, gan Latvijas ordeņi, jo tāds lūk liktenis. Latvijai pāri gājuši poļi, vācieši, krievi. Jo zeme skaista, bet – maza.
Un redz, Valūtas fonds piespiež, un mēs klusējam. Bet Spānija nesavilks jostas, tauta tūlīt būs ielās. Kas tā, velns, mūsu asinīs par ligu, kas liek pakļauties, pazemoties, būt tik samāksloti godīgiem? Varbūt tur daudzu nelaimju saknes?
Lai vecie karotāji svin savas uzvaras, savas jaunības atmiņas. Ļaujiet šiem cilvēkiem mierīgi nomirt. Gan vienas, gan otras puses vecajiem karotājiem nāve deguna priekšā: par ko ir runa? Viņi ticēja režīmiem, un kāds varbūt vēl joprojām patiesi tic toreiz iestāstītajai patiesībai. Vēstures grāmata nekad nebūs objektīva un taisnīga. Taču savā ģimenē jauno paaudzi varam audzināt paši saskaņā ar savu pārliecību. Cilvēka dvēselē notikušo nevar juridiski un politiski formulēt. Dzīvē valda cilvēciskās attiecības, bet mēs visu gribam likumiski noregulēt kā padomju laikā. Nevajag būt muļķiem un paļauties uz valsts un varas taisnību. Tev jābūt savai, dziļi personiskai pārliecībai. Es, piemēram, nekad neesmu bijis 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa. Un, ja man liktu iet karot, vienīgais, ko es aizstāvētu, ir mana ģimene. Karš ir vislielākā nejēdzība, taču diemžēl pasaulē nemitīgi kaut kur spridzina. Un man bail pat iedomāties, ja ar kaut ko tādu nāktos saskarties Latvijai. Pašreizējie ķīviņu iemesli tad gan droši vien liktos kā absolūti mazsvarīgi sīkumi. Dziedē laiks.
Uzziņa Izrādē “Piemiņas diena” lomās: Saša, vīrietis ap 40 – Ivars Puga, Sveta, viņa sieva – Ilze Rūdolfa, Ļoša, viņu dēls – Ivars Kļavinskis, Aņa, viņa māsa – Alise Polačenko, bijušais leģionārs Valdis, viņu kaimiņš – Ģirts Jakovļevs, Paulis, Valda draugs – Uldis Norenbergs, Miš-onkulis – Uldis Dumpis, Gints, latviešu politiķis – Dmitrijs Petrenko, Boriss, krievu politiķis – Jānis Vimba. |
