Mihails Barišņikovs: “Esmu lepns amerikānis” 3
No šodienas līdz 7. augustam uz Latvijas Nacionālās operas skatuves kāps pasaulslavenais baletdejotājs, aktieris un horeogrāfs MIHAILS BARIŠŅIKOVS, lai Andreja Žagara kultūras atbalsta un attīstības fonda rīkotajās viesizrādēs amerikāņu avangarda klasiķa Roberta Vilsona režisētajai un īpaši viņam veidotajai izrādei “Vēstule cilvēkam” iemiesotos 20. gadsimta pirmās puses izcilākā baletdejotāja un horeogrāfa Vāclava Ņižinska (1889 – 1950) tēlā.
Dejas dievs, gaisa cars, astotais pasaules brīnums – šādi sajūsminātā prese pirms simt gadiem aprakstīja Ņižinska uzstāšanos. Pasaulslavenā baletdejotāja graciozie augstie lēcieni pāri pusskatuvei, sastingstot virs tās, šķita teju mistiski.
“Talantīgs, ļoti apgarots mākslinieks, ar skaistām ķermeņa līnijām, neparasti vieglu, gaisīgu lēcienu, kas ļāva uzreiz pēc Pēterburgas baleta skolas beigšanas ieņemt vadošā dejotāja pozīcijas klasiskā un modernā baleta repertuārā,” tā Vāclavu Ņižinski raksturo horeogrāfe, dejas pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa.
Iestudējuma pamatā ir Ņižinska dienasgrāmatas, kas sarakstītas 1919. gadā, dokumentējot mākslinieka pārdzīvojumus. “Lai atainotu Ņižinska ārprātu, nav nepieciešams izcils klasisks virtuozs, ir nepieciešams aktieris, dejotājs ar ārkārtēju smalkumu, tieši tāds, kāds savos vairāk nekā sešdesmit gados ir Mihails Barišņikovs,” saka viesizrāžu rīkotājs, Andreja Žagara kultūras atbalsta un attīstības fonda valdes priekšsēdētājs Andrejs Žagars.
Roberts Vilsons ir pārnesis darbību uz 1945. gadu Budapeštā, Otrā pasaules kara nogali, kad beigām tuvojās vēl viena liela drāma. Taču Ņižinskim laiks jau ir apstājies, un viņš ir viens ar saviem dēmoniem…
Pirms izrādes – saruna ar leģendāro mākslas personību Mihailu Barišņikovu.
– Kad pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem – 1974. gadā – Krievijas baleta viesizrāžu laikā Toronto palikāt šajā zemē, pēc tam laikrakstos teicāt, ka esat individuālists, bet Krievijā tas ir noziegums. Vai Amerikā vienmēr esat juties brīvs?
M. Barišņikovs: – Brīvība? No kā tā īsti atkarīga? O, par šo tēmu varētu runāt visu vakaru! Bet es nekad nedzīvotu tur, kur man nepatiktu. Esmu lepns amerikānis, un mani interesē, kas notiek šajā valstī un kontekstā ar to arī pārējā pasaulē.
– Tādā gadījumā interesanti zināt, kā vērtējat ASV prezidenta amata kandidāta Donalda Trampa solījumu vienpusīgi atcelt NATO līguma 5. pantu, aizvietojot automātisku palīdzību ar iepriekšēju izvērtēšanu, vai Baltijas valstis, kurās, pieņemsim, iebruktu Krievija, ir veikušas savus pienākumus…
– Tie ir sarežģīti laiki visiem, kas nepiekrīt Trampa nostādnei un veidam, kā viņš par to pauž. Es vienmēr esmu bijis liberālis, un mani satrauc daudzas vēsmas un elementi, ko var dzirdēt Trampa runās. Pēc katra viņa izteikuma cilvēki ar bažām gaida, kas un kāds būs nākamais pārsteigums. Patiesībā mani tiešām pārsteidz šī situācija, jo vienlaikus ir daudz cilvēku, kuri atbalsta Trampa izteikumus, un ir pat tādi, kuri līdz šim nav piedalījušies ASV prezidenta vēlēšanās, bet nu nolēmuši tajās piedalīties, lai balsotu tieši par Trampu. Amerikā dzīvoju vairāk nekā četrdesmit gadus, un mani nopietni pārsteidz šāds pavērsiens.
– Izrāde “Vēstule cilvēkam” nebūs jūsu pirmie soļi uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves dēļiem.
– Protams, nē, pirmos soļus uz šīs skatuves spēru, šķiet, pirms piecdesmit astoņiem vai sešdesmit gadiem, kad vēl mācījos Rīgas Horeogrāfijas skolā. Atjaunotās Latvijas laikā pirmo reizi šeit viesojos 1997. gadā pēc toreizējā Latvijas Nacionālās operas direktora Andreja Žagara ielūguma. Toreiz operā norisinājās divi radošie vakari, kur uzstājos ar savu baleta trupu “White Oak Dance Project”. Otro reizi operā Rīgā uzstājos 2009. gadā deju vakarā “Trīs solo un duets.” Šī man būs trešā reize uz Baltā nama dēļiem, kopš Latvija atguvusi neatkarību.
– Interesanti, ka jums un leģendai Vāclavam Ņižinskim jaunībā bijuši līdzīgi ceļi. Abi esat dzimuši tālu no impērijas centra, protams, dažādos laikos, taču abi esat dejojuši Marijas teātra baleta trupā. Ņižinskis Krieviju pameta 1909. gadā, lai pievienotos krievu baleta trupai Parīzē, kur nodejoja savas spilgtākās lomas. Savukārt jūs no PSRS uz Kanādu emigrējāt 1974. gadā un vēlāk Ņujorkā esat izveidojis pats savu baleta trupu un Barišņikova mākslas centru. Ja laika ratu varētu pagrozīt un jūs satiktos aci pret aci ar baleta leģendu Ņižinski, par ko jūs – divi izcili mākslinieki – runātu?
– Par ko runātu? Ņižinska laikā jau nebija ne filmu, ne ieraksta iespēju… Tāpēc daudz interesantāk būtu redzēt, kā viņš strādāja, kā veidoja savas izrādes. No tā laika ir saglabājušies tikai dažu sekunžu ieraksti, var redzēt baleta “Tils Pūcesspieģelis” mēģinājumu, ir daži lēcieni no “Šeherezādes”. Protams, būtu interesanti redzēt Ņižinski uzstājamies, uztvert viņa kustības, domu… Labi pazinu un daudz esmu runājis ar šīs izcilības sievu Romolu, kā arī viņa draugu, palīdzi un dejotāju Mariju Rambēru, taču vārdi ir tikai un vienīgi vārdi… Ņižinskis nedejoja tikai dejas pēc. Katra loma, ko viņš izvēlējās, bija pilnīgi atšķirīga, viņš tēlā iedziļinājās un allaž mēģināja atklāt ko jaunu. Ne velti impresārijs Sergejs Djagiļevs viņu vadāja uz visiem pasaules muzejiem – uz Grieķiju, Luvru Francijā, Prāgu, viņiem bija izcila komanda. Par Ņižinski sarakstītas daudzas grāmatas. Es spēju izprast viņa kapacitāti caur lomām, piemēram, mūsu abu repertuārā ir Petruška, bet kā cilvēks man Ņižinskis vienmēr bijusi mīkla. Ārkārtīgi interesanta ir viņa acīmredzot impresārijam Djagiļevam domātā, taču nekad nenosūtītā vēstule. Šī viņa bijušajam darba devējam un vienlaikus mīļākajam, kurš savulaik Ņižinski pacēla uz baleta pjedestāla augstumiem un vēlāk, iespējams, nodeva, adresētā vēstule bija pilna mīlestības un rūgta nosodījuma. Un vienlaikus šajā vēstulē Ņižinskis skaidro savas attiecības ar Dievu, dzīvi, likteni… Tāpēc to arī sauc par “Vēstuli cilvēkam”, jo arī visa dienasgrāmata, ko mēs ar Vilsonu izmantojam iestudējumā, ir kā vēstule cilvēkam šā jēdziena visplašākajā izpratnē – Dievam un Visumam kopumā. Un droši vien par šīm lietām mēs ar Ņižinski arī parunātos. Taču izrāde nav autobiogrāfisks stāsts, bet gan vēstījums par ģeniāla dejotāja attiecībām ar Dievu, dzīvi, mākslu, ģimeni un viņa paša dvēseles dziļumiem.
– Dzirdēts, ka savulaik Ņižinska sieva Romola jums lūgusi līdz galam pabeigt Ņižinska izveidoto “Tila Pūcesspieģeļa” horeogrāfiju. Jūs esot atteicies. Nebija žēl?
– Protams, žēl, taču horeogrāfija jau bija pabeigta, balets bija izrādīts Argentīnā un Ņujorkā, bet Romola vēlējās, lai es šo darbu daļēji pārstrādāju un iestudēju. Viņai bija saglabājušies pieraksti, un vēlāk šo darbu Parīzē tik tiešām iestudēja, bet mirklī, kad tas tika piedāvāts man, šis iestudējums būtu prasījis četrus piecus mēnešus darba, bet es diemžēl jau biju uzņēmies citas saistības.
– Kāpēc izrādē “Vēstule cilvēkam” dejojat Petruškas parūkā un baltajā grimā?
– Tas droši vien būtu jājautā režisoram Vilsonam. Kad viņam šo jautājumu uzdod, viņš parasti ar smaidu atbild – tādā veidā es redzu labāk. Nav nekāds noslēpums, ka avangarda virziena pārstāvis režisors Roberts Vilsons ir daudz ietekmējies no indonēziešu, Kambodžas un japāņu kultūras teātriem un tajā pašā laikā arī no vācu ekspresionisma un mēmā kino. Vilsons noliedz psiholoģisko teātri, un, aktierim uzliekot šo balto masku, viņš skatuves mākslinieku it kā nošķir no auditorijas. Bet tajā pašā laikā šis grims man palīdz izcelt un pārspīlēt emocijas. Arī izrāde veidota kabarē manierē.
– Pirms kāda laika Jaunajā Rīgas teātrī tika rādīta izrāde “Brodskis/ Barišņikovs”, kuru pēc tam aizvedāt arī uz daudzām citām pasaules malām. Kurā zemē uzvedums, jūsuprāt, tika uztverts visprecīzāk?
– Kaut kā neesmu par to domājis. Arī Ņujorkas auditorija izrādi uzņēma tikpat labi kā šeit Rīgā. Tā ir izrādīta Itālijā, Vācijā, Austrijā un citās Eiropas valstīs, un arī turpmāk šo uzvedumu piedāvāsim daudzu citu zemju skatuvēm. Liela interese ir Londonā. Ažiotāža Rīgā varbūt izskaidrojama arī ar Krievijas robežas tuvumu, un šī iemesla dēļ zālē bija daudz skatītāju no Krievijas. Taču ļoti priecājos, ka Alvis (JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis. – V.K.) ļoti vēlējās šo izrādi parādīt savā teātrī, kur tā piedzīvoja vienu no pirmajiem uzvedumiem un guva lielu atsaucību.
– Jums ir daudzas un dažādas balvas, bet šogad par lomu izrādē “Brodskis/Barišņikovs” esat izvirzīts arī “Spēlmaņu nakts” balvai kā Gada aktieris.
– Zinu, jā, protams, jūtos pagodināts, ka izrāde pamanīta. Taču māksla nav sacensības.
