Juris Lorencs: Migrantu partija 6
Interesants pavērsiens Vācijas, patiesībā visas Eiropas politikā – Berlīnē nodibināta Vācijas turku partija. Par to paziņots 26. jūnijā precīzi 14.53 pēc vietējā laika, tā demonstratīvi pieminot Bizantijas impērijas galvaspilsētas Konstantinopoles (tagadējās Stambulas) krišanu turku rokās tālajā 1453. gadā.
Pašu partiju gan sauc pavisam nevainīgi – Vācijas Demokrātu alianse (“Allianz Deutscher Demokraten”). Viens no dibinātājiem ir tuvs Turcijas prezidenta Redžepa Erdogana sabiedrotais, turku izcelsmes vācu uzņēmējs Remzijs Aru. Savā “Facebook” lapā viņš apgalvojis, ka “turkus Vācijā diskriminē un padara par grēkāžiem” un ka “neviens turku vēlētājs turpmāk vairs nebalsošot par kādu vāciešu partiju”. Šo aicinājumu īpaši labi sadzirdēs tagad, jo pēc apspiestā apvērsuma daudzu turku acīs Erdogans kļuvis par tautas varoni.
Tikmēr vācu mediji raksta, ka partijas dibināšana esot smalka Erdogana atbilde Merkelei, atriebība par Vācijas parlamenta 2. maijā pieņemto rezolūciju, kurā nosodīts 1915. gadā Osmaņu impērijā notikušais armēņu genocīds. Jau parādās apzīmējumi “migrantu partija”, “paralēlā sabiedrība”, “piektā kolonna”. Pēkšņi atklājies, ka daļa Vācijas pilsoņu “raugās nevis uz Berlīni, bet gan uz Stambulu”. Vai nav līdzība ar Latviju?
Vācijā šodien dzīvo ap trim miljoniem turku izcelsmes pilsoņu. Ievērojot to, ka viņu kopiena ir visai saliedēta un politiski aktīva, jaunā partija nākamajās parlamenta vēlēšanās 2017. gada septembrī var pārvarēt 5% barjeru. Ko tas nozīmētu Vācijas iekšpolitikai? Līdz šim vēlēšanās Vācijas turki vairākumā atbalstīja divas klasiskās partijas – sociāldemokrātus un zaļos. Ja turpmāk viņi balsos par turku partiju, tas nozīmēs lielāku politisko sadrumstalotību, neizlēmību, šaubas un mīņāšanos uz vietas.
Turku partijas parādīšanās noteikti veicinās radikālo politisko spēku popularitāti. Tas ir kā medusmaize jaunajai, pret imigrantiem vērstajai partijai “Alternatīva Vācijai”, kas guva labus panākumus nesenajās zemju vēlēšanās. Galēji labējās Vācijas Nacionāli demokrātiskās partijas preses izdevums “Vācu Balss” (“Deutsche Stimme”) jau raksta – turku partija beidzot “atmodināšot vāciešus no nāves miega”.
Šajās dienās grāmatnīcu plauktos parādījies franču rakstnieka Mišela Velbeka romāna «Pakļaušanās» latviskais tulkojums. Pagaidām vēl utopisks vēstījums par to, kā 2022. gada prezidenta vēlēšanās Francijā uzvar islāmistu kandidāts. Tas, kas mani visvairāk pārsteidz šajā grāmatā, ir ne jau politiskie pareģojumi – saglabājoties pašreizējām demogrāfiskajām un migrācijas tendencēm, tie piepildīsies agrāk vai vēlāk. Bet cik precīzi un trāpīgi, ar piemēriem no ikdienas dzīves autors parāda eiropiešu tradicionālo vērtību un ierastā dzīvesveida eroziju!
Runā, ka Latvijā iecienītajam restorānam “Lido”, kas maijā vēra durvis arī Berlīnē, vismaz pagaidām neklājoties īpaši labi. Bet latviskais “Lido” patiesībā gatavo tradicionālus vācbaltu ēdienus – šniceles, kotletes, ceptas ribiņas, desiņas, štovētus kāpostus, kartupeļus ar mērcēm. Izskatās, ka modernajiem vāciešiem šodien labāk garšo turku kebabi…
