Migrācija ir stresa tests, vai valsts var palikt ES. Saruna ar eiroparlamentārieti Kašetu Kjengi 41
Eiropas Parlamenta (EP) deputāte un bijusī Itālijas integrācijas ministre Kašetu Kjenge (S&D politiskā grupa, ievēlēta EP no Itālijas Demokrātiskās partijas) uzskata, ka visām ES valstīm patvēruma meklētāju jautājumos jābūt vienotai politikai un pret tām valstīm, kuras neievēro kopīgo nostāju, varētu piemērot sankcijas. EP deputāte bija viena no ziņotājām sakarā ar EP janvārī izskatīto ziņojumu par to, kā risināt imigrācijas jautājumus un ko darīt ar patvēruma meklētāju pieplūdumu.
– Kā jūs vērtējat migrācijas situāciju Eiropā? Vai varētu parādīties ideja par jaunām patvēruma meklētāju uzņemšanas kvotām dalībvalstīm?
– Nav viegli atbildēt uz šo jautājumu, jo šobrīd Eiropā piedzīvojam humāno krīzi. Mums nav laba risinājuma tam, jo nepastāv vienota skatījuma visām 28 ES dalībvalstīm, taču mums jāstrādā, lai šāda vienota politika migrācijas jautājumos būtu. Ap ES valstu robežām nedrīkst uzsliet žogus. Mums jāturas pie solidaritātes principa un jādod vēstījums, ka visām ES dalībvalstīm jāievēro kopējie noteikumi.
– Ungārijā, Polijā un arī Baltijas valstīs iedzīvotāji ir kritiski pret papildu bēgļu uzņemšanu.
– Kad Austrumeiropas valstis stājās Eiropas Savienībā, tās apzinājās, ka ES projekts balstās uz solidaritāti un atbildību. Mēs varam pieņemt sankcijas pret Austrumeiropas valstīm. Man nav viegli to teikt, bet, ja kāda no dalībvalstīm neuzņemsies kopējo atbildību, tad tā var palikt ārpus ES. Tas nav jautājums tikai par patvēruma meklētājiem, bet par kopējo ES konceptu. Jūs nevarat būt projektā, ja izvēlaties tikai vienu daļu no tā. Migrācija ir stresa tests, vai dalībvalsts var palikt ES.
– Kā jūs domājat ieviest vienoto pieeju?
– Ir jāsaprot, ka ES robeža ir visu tās 28 dalībvalstu robeža, mums ir jāstiprina robežsardze. Ja mums ir problēma uz robežas, visām dalībvalstīm ir jāstrādā, lai piedāvātu risinājumu. Kad patvēruma meklētāji ienāk Grieķijā vai Itālijā un tur paliek, bet citas valstis neņem viņus, ES solidaritāte zūd. Jābūt iespējai patvēruma meklētājus nosūtīt uz citām ES valstīm, un visā ES jābūt vienotai politikai šajā jautājumā. Mehānismam jābūt obligātam visām dalībvalstīm, un saskaņā ar Lisabonas līgumu mēs varam dalībvalstij uzlikt par pienākumu pieņemt patvēruma meklētājus. Mēs pie šī jautājuma strādājam kopā ar Eiropas Komisiju.
– Kā jūs vērtējat Jaungada notikumus Ķelnē, kur patvēruma meklētāji veica uzbrukumus sievietēm?
– Manā ieskatā, problēma nav imigrācija, bet gan seksisms. Tam ir dažādas izpausmes. Mums ir jāveido politika, lai nosodītu seksisma izpausmes. Ja viena persona veic šādas darbības, mēs nevaram ģeneralizēt un nosodīt visu kopienu. Atbildība ir jāuzņemas cilvēkam, kurš ir vainīgs.
– Vai te nav runa par dažādām kultūrām un sievietes uztveri tajās, piemēram, islāma kultūrā sievietei ir pavisam cita loma nekā Eiropas kultūrā?
– Es tā neteiktu. Vienmēr labākais risinājums ir veicināt dzimumlīdztiesības politiku. Seksisma izpausmes varam redzēt visās kultūrās. Tā nav tikai kādas vienas kultūras īpatnība. Mums visās kultūrās ir jāaizsargā cilvēki, kas ir apdraudēti, un, protams, jāsargā sievietes. Mums ir jāveido politika visā pasaulē, lai sieviete ikvienā valstī justos aizsargāta.
– Pašlaik Eiropā ienāk patvēruma meklētāji, taču liela daļa no viņiem nav kara bēgļi, bet gan ekonomiskie migranti, kas meklē labāku dzīvi…
– Ja viņi nāk no tādas valsts kā Sīrija, kur ir konflikts, mums viņi ir jāuzņem. Cits jautājums ir, ja cilvēki nāk no valsts, kurā nav konflikta. Tomēr dažādi pētījumi pierāda, ka cilvēkiem, kas ierodas ES valstīs, patvēruma meklēšanas iemesls var būt arī tas, ka dzimtenē viņi ir diskriminācijas, aizspriedumu un diktatūras upuri. Katrs patvēruma meklētāja stāsts ir īpašs.
