Monika Zīle: Miglas bildītes 9
Cerams, augusta svelmainā elpa beidzot sasildījusi visus par auksto vasaru kunkstējušos un uz kādu brīdi pieaugs ar dzīvi apmierināto skaits. Drusciņ jābrīnās, ka politiķi neizmanto šo brīdi savu tālredzīgo stratēģiju vērtēšanas aptaujām, jo vasaras režīms labvēlīgi noskaņo pat elektorāta nīgrāko daļu. Šķirstot pasaulē atzītu rakstniecības ģēniju darbus – kaut vai dažas E. Hemingveja, I. Buņina, S. Moema, G. Grīna grāmatas, par G. G. Markesa devumu pat nerunājot, – pārliecināmies, ka saules pamatīgi sasildīts gaiss iegūst gluži mistiskas īpašības, kas ļoti dažādi un pavisam negaidīti ietekmē cilvēku raksturu. Literārie tēli, protams, ir tikai autoru iztēles produkts, ko nevar pieņemt viennozīmīgi. Bet, lūkojoties uz dažiem pēdējā laika notikumiem Latvijā, jāpiekrīt vārda mākslas dižgariem, ka vasara mūsu esībai pārklāj vieglas nerealitātes plīvuru, nedaudz saduļķojot redzes skaidrību un dažam pat veicinot personības dalīšanos.
Ir nudien grūti saprast, kas patiesībā šobrīd ir tiesībsargs Juris Jansons – reāla viena veseluma amatpersona vai vismaz divi tās miglaini atvasinājumi zem bula dienās uzkarsēto debesu šķidrauta. Šaubu objektīvais pamats ir, maigi sakot, viņa pretrunīgā rīcība – tas pats J. Jansons, kurš pērnās vasaras beigās slavējami iestājās pret vecākiem nelikumīgi uzspiesto valstī garantētās vispārējās izglītības mācību līdzekļu apmaksu, nu atkārtoti iesniedzis Satversmes tiesā alimentu nemaksātāju uzvārdu apstrīdējumu. “Pirmajam” J. Jansonam rūpēja jaunās paaudzes tiesības saņemt labu izglītību bez liekas ģimenes budžeta noslodzes, toties “otrais” kļuvis par vistiešāko aizbildni neapzinīgiem vecākiem, kuri atstājuši novārtā ne vien bērnu skološanu, bet arī viņu elementāru ikdienas uzturēšanu. Liekas, šis J. Jansons bezmaz nokļuvis īpaši biezas miglas zonā un neredz, ka “dzegužu” vilkšanai gaismā likumdevējs jau uzlicis vairākas nopietnas barjeras, ētiska rakstura šķēršļus ieskaitot. Amatpersonas dubultnieks sarakstā saskata tikai ļaunprātīgo nemaksātāju tiesību apdraudējumu, un beigta balle!
Svelmes plīvura ietekmēta šķiet arī tiesībsarga J. Jansona svaigākā iniciatīva – par nepieciešamību steidzīgi izveidot likumu, kas Latvijā musulmaņu sievietēm aizliegtu viņu tradicionālo apģērbu. Dzīves vispārējā realitātē ar abām kājām stāvošs jurists noteikti meklētu profesionālāku izteiksmes veidu, pievēršot uzmanību nopietnu imigrācijas programmu trūkumam mūsu valstī, nevis tukši rībinātu bungas zem nokaitētajām augusta debesīm.
Patiesības labad jāteic, ka starp amatpersonām J. Jansons nebūt nav vienīgais mistiskās realitātes cienīgs personāžs. Jau kopš vasaras sākuma miglas bildītes bēgļu jautājumā sabiedrībai čakli izsniedz Ārlietu un arī Iekšlietu ministrija. Pirmā zīmē idillisku situāciju, kurā Latvija ar nezin kur saņemtām ekskluzīvām tiesībām no patvēruma meklētāju milzīgā katla sev rūpīgi izvēlas tikai labi skolotos, veselos un svētā likumpaklausībā kopš bērnības audzinātos. Toties kolēģi no iekšlietu gaiteņiem, piemēram, ar ministrijas valsts sekretāres un darba grupas bēgļu uzņemšanai vadītājas I. Pētersones-Godmanes muti bez minstināšanās stāsta, cik labprāt patvēruma meklētājus nodarbināt ir gatavi mūsu uzņēmēji. Nu sakiet, kurš reālās ikdienas pazinējs tādas “multenes” ņem par pilnu? Un, ja tām pievieno arī pļāpveidīgus spriedelējumus par gluži citā kontinentā, kultūrā un tradīcijās sakņotu ļaužu integrāciju Latvijas sabiedrībā, tad arī līdz emocionālai vienaldzībai tveicē saguris indivīds steidz izgaiņāt miglu un liek valdošajiem politiķiem neapmierinošu atzīmi vasaras darbos.
