Miervaldis Polis. Realitātes režisors un ilūziju aktieris 0
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē līdz 24. jūlijam apskatāma izstāde “Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība”.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jaunajā pazemes izstāžu zālē atklātās pirmās izstādes nosaukums ļoti labi sasaucas ar kopējo atmosfēru, sagaidot paša muzeja atvēršanas svētkus pēc trīs gadus ilgušās rekonstrukcijas. Patiešām ilūzija, kas bija uz papīra un arhitektu galvās, beidzot kļuvusi par īstenību. Šobrīd skatāmies uz atjaunoto ēku un nevienam nerodas šaubu, ka tā ir reāla, bet – kas būtu, ja mēs nejustos tik pārliecināti tajā, ko redz mūsu acis? Varbūt realitāte atkal tiecas kļūt par mānīgo ilūziju? Ar šīm sajūtām un pārdomām var pakutināt savu redzi un prātu Miervalža Poļa retrospektīvajā izstādē “Ilūzija kā īstenība”.
Izmantojot jaunu muzeja dzīves hronoloģiju, kas tagad ir “pirms” un “pēc” rekonstrukcijas, var teikt, ka izstāde tika plānota labu laiku “pirms” remonta, un, pateicoties kuratores Dainas Auziņas neatlaidībai un organizatores talantam, gandrīz simtprocentīgi izdevusies, kļūstot par vienu no iespaidīgākajiem pēdējā laika projektiem, kas veltīti viena mākslinieka daiļradei. Aptverot visus Miervalža Poļa radošās darbības periodus, kuratorei izdevies paveikt gandrīz neiespējamo – savākt ap divsimt darbu, kas tapuši vairāk nekā četrdesmit gadu laikā un izklīduši muzeju un privātajās kolekcijās visā pasaulē. Saraksts ar izstādē redzamo darbu īpašnieku vārdiem, visticamāk, aizņemtu gandrīz visu atlikušo teksta daļu, tāpēc tomēr to izlaidīsim, tikai vēlreiz uzsverot kuratores diplomātes talantu, bez kura līdzīga izstāde nebūtu iespējama.
Mākslinieks un pedagogs Ojārs Pētersons, veidojot izstādes scenogrāfiju, arī devis savu pienesumu ilūzijas radīšanai, pārveidojot milzīgu bezpersonisku izstāžu telpu mazu, omulīgu kabinetu virknējumā. Labirintos paslēptie pagriezieni un negaidīti pavērtie skatpunkti sniedz burvīgu iespēju nepazust gleznu pūlī, bet katru reizi aiz nākamā stūra nonākt aci pret aci ar nelielu mākslas darbu grupu, kas atspoguļo kādu no mākslinieka radošajiem periodiem. Orientēties šķietami sarežģītajos labirintos jebkuram skatītājam palīdzēs izstādes ceļvedis, kurš sniedz vairāku būtisku darbu analīzi, kā arī neparastu iespēju iepazīties ar Miervalža Poļa mākslas interpretāciju, ko snieguši ne tikai mākslas zinātnieki, bet arī pazīstami rakstnieki.
Slavenos Šekspīra komēdijas “Kā jums tīk” vārdus par to, ka dzīve ir skatuve un mēs uz tās esam tikai aktieri, parasti necitē līdz galam – tālāk pateikts, ka katrs spēlē arī vairākas lomas. Līdzība ar teātri ir ļoti svarīga, arī domājot par Miervalža Poļa mākslu, jo teatralitāte, spēle, realitātes atdarināšana un manipulācija, ironija un iejušanās citos pētniecības nolūkos – tie zināmā mērā ir vienojošie elementi, kas sastopami gan viņa glezniecībā, gan performancēs. Viss ir fikcija, un viss ir realitāte. Tas ir sauklis, ko varētu piestiprināt pie katra mākslinieka darba, sākot ar pirmajiem eksperimentiem fotoreālismā, hiperreālismā vai arī, kā sev raksturīgajā skeptiski noliedzošajā manierē definē pats Polis, vienkārši “reālismā”. Manipulāciju ar attēlu, tik pašsaprotamu mūsu digitālajā laikā, 20. gs. 70. gados mākslinieks uztvēra kā jaunu izaicinājumu. Savos darbos Polis darbojas kā aktieris un kā režisors, viņš pats formulē mazohistiski sarežģītas mākslinieciskas problēmas un pats meklē iespējas tās atrisināt. Amatnieciski nevainojama perfekcija, ar kuru uzgleznoti viņa darbi, ir tikai izpildīts uzdevums, bet mākslinieks, kurš tik cītīgi visas dzīves garumā nodarbojās ar intelektuālu pašpilnveidošanos, protams, vienmēr izvirza arī virsuzdevumus, kas arī padara viņa mākslu par intelektuālu vai pat par konceptuālu spēli.
Izstādes apmeklētajam jābūt gatavam, ka Miervalža Poļa “teātris” neizbēgami iesaista procesā arī skatītāju. Izmantojot acu apmāna trikus, mākslinieks uzbur savu realitāti, kas bezkaunīgi tiecas izkonkurēt mūsu ierasto un brīžiem garlaicīgo īstenību. Ļoti būtiski, ka atšķirībā no 19. gs. reālistiem Polis negrib tikai parādīt objektus, kurus mēs varētu atpazīt, bet viņa uzdevums, tiecoties pēc patiesības, ir nevis attēlot, bet veidot realitāti. Mākslinieks tik bieži radījis sevi uzkonstruētajā realitātē, ka neizbēgami pienāca brīdis, kad gleznotāja alter ego vizualizējās uz Rīgas ielām – sākumā – dubultnieka –manekena, pēc tam – Bronzas cilvēka veidā. Šīm 80. gadu performanču sērijām, kuras mākslinieks pats saucis par spontāno teātri, izstādē veltīta atsevišķa sadaļa. Rūpīgi savāktie foto un videomateriāli dod unikālu iespēju vēlreiz katram no mums piedzīvot Poļa rīkoto performanču intelektuālo šarmu, kur aiz rotaļīgas formas var būt fundamentāli sevis izzināšanas filozofiskie jautājumi.
Visizklaidējošākā, iespējams, ir izstādes sadaļa, kur parādīti pēc pasūtījuma gleznotie dažādu sabiedrībā pazīstamu cilvēku portreti – politiķi, uzņēmēji, kultūras darbinieki, tie, kuri mums simpatizē, un tie, kurus mēs, iespējams, ienīstam. Miervaldis Polis, gleznojot šos cilvēkus pēc fotogrāfijas, neizvēlas, kuru gleznot un kuru ne, viņš nevērtē viņu morālās vai intelektuālās īpašības. Viņš dara to pašu, ko darīja vienmēr, – konstruē realitāti, šajā gadījumā, lai tā derētu citiem aktieriem, kas spēlē citas lomas.
