Miers valodu vētras acī. Kārlis Vērpe recenzē Aigara Bikšes izstādi “Zvērīga spēle” 0
Galerijā “Daugava” no 9. septembra līdz 26. oktobrim apskatāma Aigara Bikšes izstāde “Zvērīga spēle”.
Baidīties un bažīties var par visu. Šis dvēseles nemiera stāvoklis mēdz pārņemt izskata, uztura, profesionālo izvēļu, veselības, naudas un pat gaumes jautājumos. Bažas rodas svārstoties un nejūtoties pārliecinātam, bailes jau ir dziļāk ielaista nedrošība vai arī reizumis pavisam noderīga reakcija uz notiekošo. Bailes rodas nejūtoties drošam, un drošība ir stāvoklis, uz kuru izbiedētie tiecas.
Aigars Bikše savā izstādē “Zvērīga spēle” pievēršas jautājumiem, kas saistīti ar baiļu politiku un pasaules valstu bruņošanos.
Mākslinieks izstādes aprakstā sasaista mūsdienu pārmaiņu straujuma izjūtu ar valstu militāru bruņošanos. Kultivēt un atbalstīt priekšstatus, kas vedina svārstīties un nejusties drošam, esot izdevīgi, jo tā varot pamatot lielos tēriņus armiju stiprināšanai un militārām kampaņām.
Ekspozīcijas ansambli veido astoņas kokā darinātas skulptūras, dzīvnieku un munīcijas tēlu atveidi. Zaķis ķepās tur rokasgranātu un zobos sakodis gredzenu, un saslietām ausīm pārliecināti veras apmeklētājam acīs. Surikāts, savā vides novērošanas pozā saslējies pakaļkājās, iekārtojies uz kājnieku mīnas.
Lidojumā saķērušies vanagi ķetnās sagrābuši aviobumbu.
Lācis akrobātiski balansē uz degungala raķeti. Izstādes centrā slejas apjomīgākā un vērienīgākā Bikšes skulptūra – sarkans klints bluķis, uz kura tikko nolaidies ērglis atplestiem spārniem un viņam pretim surikāts, sastindzis uz aviobumbas. Dzīvnieki saskaņā ar mākslinieka rak-stīto ir totēmiski simboli, tādēļ šādā tvērumā vedina domāt par mūsdienu militārās politikas arhaiskajām saknēm.
Izstādes dzīvnieki ir zvēriski; tā vietā, lai simbolizētu gudrību, spēku, drosmi, atjautību, izveicību, rūpes un citus tikumus, skulptūru radības ir nodevušās un padevušās spridzekļu vilinājumam, tos apbrīno, ar tiem rotaļājas vai izmanto atbalstam. Apskurbuši totēmi ir aizmirsuši savu uzdevumu un atbildības.
Veidojas iespaids par trauksmainu bezmērķību, kurā nevērīgi varētu saskatīt dullu sevis aizmiršanu un nodošanos varaskāres, alkatības, skaudības un naida sniegtajām salkanajām baudām. Tomēr iespaids ir maldīgs un drīzāk liecina par nojausmām, kas rodas mūsdienu plašsaziņas mediju valodu laukos.
Informatīvas pārbagātības iespaidu ar dezinformācijas palīdzību tā jau duļķainajā mediju vidē var vērst pastāvīgu draudu un valsts vai globālas starptautiskas situācijas nestabilitātes apziņā.
Karš un bruņošanās ir tikai vieni no tematiem, kuru ļaunprātīga vai bezatbildīga aktualizācija ziņās raisa un uztur bailes.
Šo darbu veic arī negatīvu un minimāli kritisku ziņu pārsvars, tāpat šokējoši nosaukumi plašsaziņas medijos drīzāk vilina trauksmainā klaiņošanā maldu problēmu brikšņos, nevis lēnprātīgā un redzīgā viedokļa veidošanā par valsts lietām.
Arī Bikšes izstādes nosaukums iebliež, ‘zvērīga spēle’ ir spēcīga metafora, kura bez izsvērta skaidrojuma un izklāsta uzlido apziņā kā iznīcināšanas raķete. Darbi ekspozīcijā neapšaubāmi ir veidoti amatnieciski kvalitatīvi un veido konceptuāli vienotu vēstījumu. Zvēru dejas ar munīciju ir filigrānas, un to rotaļīgums nav ironisks.
Neatbildēts drīzāk paliek jautājums par risinājumu vai mākslas uzdevumu. Viens no biedējošu ziņu aspektiem ir biedējošu faktu konstatēšana, nepiedāvājot izvērstu un līdz ar to mierinošu skaidrojumu, konstatēto apstākļu līdzsvarojumu; turklāt maldinošs ir uzskats, ka bailes raisošs saturs žurnālistikā un izklaidē aprobežojas ar valstu savstarpēju draudu un bruņošanās atspoguļošanu, kā savas izstādes aprakstā Bikše vedina domāt.
Avārijas, nelaimes gadījumi, slimības, ekoloģiskas katastrofas, stulbas cilvēku izdarības ir tikai dažas no izplatītākajām baiļu tēmām medijos un diezin vai to biedējošo iedabu nosaka kāda militāristu sazvērestība, drīzāk – novecojis priekšstats par auditorijas piesaistīšanu un noturēšanu.
Aigara Bikšes izstāde “Zvērīga spēle” ir gan konceptuāli, gan amatnieciski meistarīgi nostrādāts veikums par svarīgu tēmu.
Izstāde, būdama biedējošas ziņas precīzs attēls, izvēli domāt un saprast vai aiziet bažīgā sašutumā atstāj apmeklētāja ziņā. Galu galā – tieši izvēles un brīvības ir vieni no galvenajiem labumiem, kas mūsdienu demokrātijās tiek likti uz spēles.
Kā iemantot lēnprātību, mieru, asredzīgi kritisku un pacilājošu skatījumu informatīvi pārbagātā un spiedīgā laikā ir izaicinošs jautājums ikvienam. Un viena no atslēgām, lai tiktu ārā no biedējošu ziņu rata, ir tāda pati kā citās baiļu situācijās – nepalikt pie fakta konstatācijas, bet to izskaidrot mierīgā un lietpratīgā apziņas plūdumā.
