Polijā par pandēmiju daudz nebažījas. “Latvijas Avīzes” žurnālisti viesojas Olštinā, lūkojot pilsētas dzīvi un zemessardzes darbību 9
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tā vien šķiet, ka Varmijas-Mazūrijas vojevodistes iedzīvotāji Polijā nebaidās ne no kā – nedz no Krievijas Federācijai piederošajā Kaļiņingradas anklāvā izvietotā krievu karaspēka ar jaudīgajām raķetēm, nedz Covid-19 jaunā viļņa atnākšanas, nedz bezdarba. Patiesi, dzīve šajā Polijas ziemeļu daļā septembra nogales saulainajās un siltajās dienās izskatās labi.
Ideālie ceļi, par kādiem Latvijā drīzāk joprojām varam vien pasapņot, ir ārkārtīgi labs apliecinājums tam, ka pagājušajās dažās desmitgadēs izdarīts gana daudz.
Kā teicis kāds dažādās Eiropas valstīs pabijis ceļotājs, šī valsts paspējusi atbrīvoties gandrīz no visa, kas atgādina par padomju orbītā piespiedu kārtā pavadīto bezcerīgo laiku. Tomēr ne tikai ceļi ir tie, kas ceļotāju sajūsmina šajā vojevodistē.
Labo noskaņu palīdz uzturēt sakoptā vide ar kārtīgām lauku saimniecībām, zaļojošie pakalni un meži, pie kuriem piestājusi viena otra sēņotāja automašīna, garšīgie ēdieni, bet pats galvenais – lai kur iegriežamies, vai benzīntankā, vai nelielā ceļmalas kafejnīcā jeb smalkā krodziņā, visur tiekam apkalpoti ar smaidu. Un sajūtamies kā patiesi gaidīti viesi.
Par pandēmiju daudz nebažījas
Ceļojums no Rīgas līdz Varmijas-Mazūrijas administratīvajam centram Olštinai sagādā nelielu pārsteigumu, jo nedz uz Lietuvas, nedz Polijas robežas neviens par mums neliekas ne zinis – vai mūsu rīcībā ir derīgi vakcinācijas sertifikāti vai tādu nav.
Ir jau tumšs, šķērsojam Lietuvas un Polijas robežu, poļu pusē norisinās lieli darbi, apkārt robežpunktam daudz rakumu, bet pašus robežsargus vispār neredz. Esam nokļuvuši Olštinā, un arī tur pārsteigumi turpinās – ēstuvēs pēc potēšanās sertifikātiem neviens netaujā, bet lielveikalos masku daudziem vienkārši nav. Lielākoties tie ir enerģiski gados jauni cilvēki.
Kā vēlāk uzzinām no Olštinas mērijas krīzes departamenta vadības, pilsēta daudz mācījusies cīņā ar kovidu, tā ir gatava iespējamajam pandēmijas ceturtajam vilnim, bet šobrīd saslimušo skaits simt septiņdesmit tūkstošus iedzīvotāju lielajā pilsētā esot pavisam neliels.
Vietējā dienas laikraksta “Gazeta Olsztynska” redaktora vietnieks Dāvids Žmuda pastāsta “Latvijas Avīzei”, ka pilsētā pilnībā vakcinējušos iedzīvotāju skaits esot aptuveni 50 procenti. Kādēļ tik maz?
“Tas būs pilnīgi subjektīvs viedoklis. Varbūt šeit Austrumu un Centrālajā Eiropā atpaliekam no labākajiem rādītājiem Eiropā tādēļ, ka tradicionāli esam visai skeptiski noskaņoti pret visu, ko saka valdība. Daudzi uzskata, ka viņiem ne reizi vien ticis melots un kādēļ lai arī tagad tā nebūtu. Tāpēc arī netic, ka nepieciešams vakcinēties,” stāstīja redaktors.
Uz jautājumu par to, cik lielu nozīmi vietējā sabiedrība piešķir dažādām hibrīdkara izpausēm, D. Žmuda atbildēja, ka tas šejieniešus nesatraucot.
Arī par to, ka tāds liels un militāri varens kaimiņš kā Krievija varētu būt bīstams, drīzāk neviens nedomājot. Krievija, ja pavērotu poļu medijus, neesot starp redzamākajiem tematiem. Kaļiņingradas anklāvs kopš pandēmijas sākuma pagājušajā gadā zināmā mērā kļuvis daudz mazāk pieejams. Tikusi pārtraukta nelielā pierobežas tirdzniecība, beigušies pierobežas iedzīvotāju braucieni pēc lētākas degvielas un citām precēm. Bez darba palikuši tie, kas iepriekš brauca uz darbu otrā robežas pusē.
Vojevdistes drošības un krīzes centra direktors Kšištofs Kurjata “Latvijas Avīzei” pastāsta, ka pandēmija viņiem, tāpat kā citur pasaulē, gan bijusi pietiekami liels izaicinājums. Pašā karstākajā laikā Covid-19 slimniekiem vojevodistē, kur dzīvo 1,4 miljoni iedzīvotāju, ticis sagatavots aptuveni tūkstoš gultu.
Tagad pašā Olštinā pavisam esot 40 slimnieku, un tas arī droši vien izskaidro olštiniešu atturību pret masku nēsāšanu. Pandēmijas laikā dažādu dienestu sadarbība kļuvusi krietni vien intensīvāka. Katru nedēļu kopā ar citām vojevodistes vadības struktūrām tiekot plānots, kā ierobežot pandēmiju.
Gādā par sabiedrības drošību
Taču ne jau pandēmija vien saista krīzes centra uzmanību. “Mūsu darbs sastāv no daudzveidīgām aktivitātēm. Mūsu uzmanība vispirms vērsta uz sabiedrības drošību. Nodrošinām medicīnisko atbalstu, palīdzību avāriju un katastrofu gadījumos. Mums ir jāspēj atbildēt par visiem vojevodistes iedzīvotājiem tā saucamajā D – dienā (kara gadījums).”
Vaicāju, cik lielu uzmanību krīzes centra vadība pievērš dažādām hibrīdkara izpausmēm. “Dažādi draudi mums nav nekas jauns. Kā jau krīzes centram, mums jāanalizē dažādi apdraudējumi. Ne tikai tādi, kas redzami šobrīd, kā, piemēram, uz robežām. Mēs ar to nodarbojamies visu laiku, jo ir skaidrs, ka par to jādomā, jādarbojas un jābūt gataviem vajadzības gadījumā reaģēt.
Varu piekrist tam, ka draudu intensitāte beidzamajos gados ir pieaugusi.
Kādreiz pagātnē pietika ar to, ka kaut kādas darbības iespējamajai krīzes situācijai plānoja uz papīra, taču tagad tiek rīkoti dažādi reāli treniņi un mācības. Mācības norisinās daudz biežāk nekā agrāk,” stāstīja centra menedžeris Tomašs Baks.
Pēdējo divu gadu laikā, līdzīgi kā Latvijā, palielinājusies pašvaldības sadarbība ar Polijas Teritoriālajiem aizsardzības spēkiem – mūsu Zemessardzei līdzīgu bruņoto spēku struktūru. Beidzamo palīdzību poļu zemessargi snieguši aizvadītajā vasarā, kad no plūdu zonas bijis nepieciešams evakuēt skautus.
Tūrisms palīdz vojevodistei
1353. gadā pilsētas tiesības ieguvusī Olština mudina iztēloties tās vērā ņemamo stāvokli viduslaikos. To ļauj noprast gan iespaidīgā pils, gan vecā pilsētas centra ēkas, kas kopā veido negaidīti siltu un mājīgu atmosfēru. Daudzos karos postītā, mēri pārdzīvojusī pilsēta beidzamās bargākās dienas pieredzēja pagājušā gadsimta vidū. Lai gan toreiz sarkanā armija Otrā pasaules kara izskaņā iegāja pilsētā bez kaujas, tā nespēja nelaupīt un nepostīt.
Kā “Latvijas Avīzei” pastāstīja vietējā gide, kas strādā ar tūristiem, krievu karavīri nodedzināja lielu daļu pilsētas. Kādēļ tā – pēc tā taču nebija militāras nepieciešamības? Gluži vienkārši – pilsētā vairākums bija vācu tautības iedzīvotāji, un tā bija parasta atriebība.
Tagad, pēc gides stāstītā, Olštinā faktiski neesot iespējams satikt nevienu īstu bijušo šīs pilsētas iedzīvotāju.
Vāciešu te vairs nav, viņu vietā ienākuši poļi no citiem rajoniem. Tagad sirmi un gados jaunāki pilsoņi no Vācijas ir liela daļa no tūristiem, kas apmeklē Olštinu un citas šī reģiona pilsētas. Tie ejot uz kapiem, apmeklējot savas dzimtās vietas.
Tūrisms, pēc krīzes centra direktora teiktā, arī esot galvenais pamats vojevodistes ienākumiem. Bezdarba līmenis tiekot kontrolēts, par cilvēkiem, kas palikuši bez darba, tiekot domāts, taču tas galvassāpes neizraisot. Lai arī vairāk darba piedāvājumu esot gada siltajā laikā, dažādu vakanču pieejamība esot pietiekamā daudzumā. Noteikti varot teikt, ka tagad situācija esot daudz labāka nekā pirms desmit divdesmit gadiem.
Uz Braņevo pie poļu zemessargiem
Satiekamies ar Polijas Teritoriālās aizsardzības spēku 4. Varmijas-Mazūrijas brigādes štāba pārstāvi kapteini Rafalu Skibinski un elegantā mikroautobusā braucam uz Braņevo pilsētu, no kurienes līdz robežai ar Krievijas Federāciju ir vien astoņi kilometri. Paredzēts tikties gan ar poļu zemessargiem, gan Braņevo mēru. Polijā tāpat kā pie mums zemessargu apmācības norisinās nedēļas nogalē.
Arī šajā pilsētā jūtama tās kādreizējo iemītnieku prasmīgā roka, kas atstājusi liecības daudzu pievilcīgu ēku veidolā. Vairākas no tām, kurās tagad izvietojies Teritoriālās aizsardzības spēku 43. Braņevo vieglais kājnieku bataljons, kādreiz bijušas Vācijas armijas kazarmas. Glītas, prasmīgu meistaru celtas ēkas. Laukumā starp tām novietotas trīs armijas kravas automašīnas, kvadricikls un motocikls – tas viss ražots Polijā.
Nedaudz tālāk, lai parādītu “Latvijas Avīzes” žurnālistiem, uz galdiem novietoti bataljona rīcībā esošie ieroči un aprīkojums. Kā paskaidro labā angļu valodā runājošais kaprālis Rufs Portracs, pilnīgi visu – 5,56 mm triecienšautenes “Grot”, snaipera šautenes, granātmetējus, 60 mm mīnmetējus, dažādu optiku, nakts redzamības ierīces –, kā arī visu pārējo – dažādus darbarīkus un glābšanas darbu veikšanai nepieciešamo ekipējumu – saražo Polijā.
Dodamies uz treniņu vietu, kur vienlaikus norisinās dažādas apmācības. Tikko beidzis šaut 41 gadu vecais pārdevējs Marjušs Kozinčaks, kas pievienojies vietējam zemessargu bataljonam pirms deviņiem mēnešiem. Šajā laikā šāvis desmit reizes un ar sasniegtajiem rezultātiem esot apmierināts.
Uz jautājumu, kāpēc triju bērnu tēvs iestājies Teritoriālās aizsardzības spēkos, viņš atbildēja, ka esot par maz būt vienkārši patriotiskam – jādod dzimtenei arī kaut kas praktisks, un šādā veidā viņš palīdzot Polijai. Ejam tālāk. Nonākam nākamajā apmācību vietā.
Atskan šāvieni, tiek izmestas dūmu sveces, vienība šauj un pamazām atstāj kaujas vietu. Runājam ar kaprāli par zemessargu motivāciju.
Daudzus nevajag pārliecināt, stāstīt viņiem, kādēļ nepieciešams uzlabot valsts aizsardzību. Vienkārši jābūt gataviem, ka nepatīkami pārsteigumi var skart mūs jebkurā brīdī.
Abi vienojamies, ka mums nav šaubu, no kuras puses vispār iespējamas nepatīkamās lietas.
Ar Braņevo mēru Karolu Motiku tiekamies Teritoriālo aizsardzības spēku Braņevo 43. bataljona komandiera pulkveža Gžegoža Vnuka kabinetā. Kā redzams, abi kungi ir labi paziņas, un tas apliecina ciešo sadarbību starp pilsētas administrāciju un vietējo zemessardzes bataljonu. Tā esot ļoti daudzveidīga, un šie poļu karavīri daudz palīdzējuši pašvaldībai tieši Covid-19 krīzes laikā.
Trīs gadus esot šajā amatā, mēram izdevies paveikt daudz labu darbu. Lai gan pilsēta pati neveido jaunas darba vietas, Braņevo apriņķī beidzamajos gados izdevies samazināt bezdarbu no 22 līdz 15 procentiem. Lai arī šis skaitlis nemaz nav tik mazs, tomēr neesot tā, ka vietējā pašvaldība to izjustu kā milzīgu problēmu.
Laiks pagājis, un daudzi vietējie esot iemācījušies izdzīvot, pat ja viņiem neesot stabila un pastāvīga darba. Uz jautājumu, vai mēram nerada bažas atrašanās kaimiņos Krievijas Federācijas teritorijai, viņš atbildēja, ka līdz šim abu kaimiņpašvaldību starpā valdījušas labas attiecības. Braukuši viens pie otra ciemos. Bet, runājot par drošību lielākā mērogā, mēram drošības sajūtu neapšaubāmi vairojot valdības uzmanība drošības jautājumiem un, protams, dalība NATO.
