Miers un savrupība Rīgas centrā. Ciemos pie uzņēmēja Mārtiņa Butes, kam patīk lietas ar stāstu 0
Viņam patīk būvēt un atjaunot. Patīk lietas ar stāstu un dvēseli. Un vēl viņam patīk ciemiņi. Viņa vārds ir Mārtiņš Bute. Uzņēmējs, kas jau gandrīz divdesmit gadu nodarbojas ar dažādu projektu attīstību, arī ar nekustamiem īpašumiem saistītu. Bet kāda ir viņa paša dzīves telpa? Ar namatēva laipnu atļauju dodamies lūkot.
Ja gribi iepazīties ar māju, neej iekšā uzreiz, sākumā apej tai apkārt. Tā man reiz teica Imants Ziedonis, ejot ap manu vecāku māju. Mārtiņa mājai apkārt neeju, ārā ass vējš un kvartāli Rīgas klusajā centrā lieli, taču dzīvokļa plānojums ļauj iziet tam cauri un apiet apkārt pa riņķi.
– Šis ir ģimenes īpašums, dzīvoju te jau desmit gadu, – stāsta Mārtiņš, pasniedzot karstu tēju. Un piebilst, ka viss esot sācies ar fēnu. Brūnu. Precīzāk sakot, šokolādes brūnu.
– Sapratu, ka gribu saglabāt koka sijas, gribu jumta logus un lai interjerā ir brūni krāsu akcenti.
Jā, šokolādes brūno var redzēt gan virtuves daļā uz flīzēm un skapīšu durvīm, gan dzīvojamās telpas dīvānu audumā un guļamistabas aizkaros, gan arī vannas istabā, kur pie spoguļa joprojām ir fēns tumšās šokolādes krāsā.
Un tad Mārtiņš stāsta, cik milzīgu iespaidu savulaik uz viņu, ar mākslinieku ģimeni saistītu puiku, atstājis leģendārais dizaina metrs Filips Starks, kam svarīgas ir trīs lietas: strādāt, radīt un izprast pasauli.
– Tāpēc man ir viņa rūķi un sulu spiede plauktā, un viņa lampas – gan dzīvojamās telpas stūrī, gan virtuvē. Vecākiem nopirku Starka krēslus. Tie nav lēti, bet ir to vērts.
Ne mazāk vērtīgs ir arī Mārtiņa vecvectēva, Latvijas Universitātes ģeogrāfijas profesora un katedras vadītāja Ģederta Ramana pulkstenis. Un tad vēl viņa mikroskops un rakstāmmašīna. Jā, ar ģimenes relikvijām Mārtiņam ir īpašas attiecības.
– Mēs ar māsu Lieni nākam no kuplas dzimtas Ramanu atzara, taču no mūsu līnijas nu esam palikuši divi vien, tāds kā piltuves gals. Tāpēc mums ir daudz mantotu īpašumu un liela saimniecība, kas jāuztur. Māsa ir modele, dzīvo Ņujorkā. Un, tā kā man sirdsapziņa neļauj pārdot to, kas reiz piederējis senčiem vai kur dzīvojusi vecmāmiņa, nākas to visu restaurēt. Tā nu man visos stūros ir ģimenes lietas. Un vēl sakrāmētas noliktavā, ar tām kādus trīs vai četrus dzīvokļus varētu apmēbelēt.
Mārtiņa mājā ir arī tēva Arta Butes gleznas un domubiedra Aivara Vilipsōna grafikas. Un vēl te ir daudz gaismas. Gan ārējas – no daudzajiem logiem –, gan iekšējas.
Jautāts, kā viņš te jūtas, Mārtiņš smaidot atbild: – Labi. Te ir miers un savrupība. Un tepat lejā ir pilsēta. Man vajadzīga tā amplitūda.
