Antonevičs: Miers un Donalds. Vai Tramps pelnījis Nobela miera prēmiju? 4
Šogad kā viens no Nobela Miera prēmijas kandidātiem izvirzīts arī ASV prezidents Donalds Tramps. Protams, maz ticams, ka viņš to iegūs, taču pieņemu, ka šī ziņa vien jau paguvusi sabojāt noskaņojumu daudziem Trampa nīdējiem visā pasaulē. Nu kā kaut kas tāds iespējams? Viņi taču ieguldījuši tik daudz pūļu un resursu, lai iekrāsotu ASV prezidentu kā teju lielāko naida sējēju, bet te pēkšņi – miera prēmija… Vai tā vispār nav kaut kāda viltus ziņa?
Nē, nav. Tik tiešām, 18 Republikāņu partijas pārstāvji bija nosūtījuši pieteikuma vēstuli Nobela Miera prēmijas komitejai, un tā ir apstiprināta. Prēmijas ieguvējs (vai ieguvēji, jo dažreiz tas ir kolektīvs) tiks paziņots oktobrī vai novembrī. Kā Trampa sasniegums vēstulē norādīta spriedzes mazināšana Korejas pussalā. Kā zināms, šā gada 27. aprīlī notika vēsturiska Ziemeļkorejas vadoņa Kima Čenuna un Dienvidkorejas prezidenta Muna Džēina tikšanās uz abu valstu robežas. Kims Čenuns ir pirmais Ziemeļkorejas vadītājs, kurš spēris kāju Dienvidkorejā kopš 1953. gada, kad beidzās Korejas karš, un ļoti iespējams, būs arī pirmais, kurš sarokosies ar ASV prezidentu – viņa tikšanās ar Trampu plānota 12. jūnijā Singapūrā. Kurš gan ko tādu spēja iedomāties vēl pirms dažiem mēnešiem, kad abi apsaukājās un “mērījās” ar kodolpogām… Izrādās, ka sankcijas un draudi komplektā ar diplomātiju tomēr ir iedarbīgāki par vienkārši diplomātiju. Jeb, kā savulaik esot teicis Als Kapone, ar labu “vārdu” var panākt daudz, bet ar labu “vārdu” un “revolveri” daudz vairāk.
Oponenti noteikti steigs iebilst, ka, neskatoties uz negaidīto pavērsienu Korejā, Tramps toties ir sabojājis ļodzīgo mieru divās citās vietās – Irānā (paziņojot par izstāšanos no Irānas kodollīguma, par ko īpaši satrauktas tās Eiropas valstis, kurām Irānā bija lieli plāni biznesa jomā) un Izraēlā (lēmums pārcelt ASV vēstniecību uz Jeruzalemi, kas izraisījis jaunus palestīniešu protestus un sadursmes ar Izraēlas armiju). Abos gadījumos tiek pārmests, ka Trampa soļi izjaukuši vai izjaukšot “miera procesus”, lai gan abos gadījumos šo vārdu salikumu varētu lietot vien ar diezgan lielu ironijas piedevu.
Uz šo kaislību fona spilgti iezīmējas Nobela Miera prēmijas komitejas kļūda savulaik piešķirt šo godalgu iepriekšējam ASV prezidentam Barakam Obamam. Faktiski tas toreiz tika darīts “avansā”, un Obama kļuva par šī lēmuma ķīlnieku. Ārpolitikā tika izvēlēts miermīlīgāko risinājumu ceļš, un sākotnēji viss izskatījās diezgan jauki – līgums un sankciju atcelšana pret Irānu, “restarts” attiecībās ar Krieviju, embargo atcelšana pret Kubu un tā tālāk. Tomēr pēc Obamas valdīšanas beigām bilance ir diezgan skāba un nākas secināt, ka lielā mērā pasaule kļuvusi nemierīgāka un nestabilāka. Daļēji arī tāpēc, ka diplomātiskās metodes dažādi pasaules politikas “huligāni” uztvēruši kā ASV vājuma pazīmi. Krievija anektējusi Krimu, izvērsusi agresiju Austrumukrainā, sākusi iejaukties dažādu valstu politiskajos procesos (to savas prezidentūras beigās izbaudīja arī pats Obama, kurš tobrīd centās kļūt stingrāks, bet bija jau par vēlu). Neizlēmības dēļ (Obamas paša nosprausto “sarkano līniju” ignorēšana, nereaģējot uz ķīmisko ieroču lietošanu) eskalējies konflikts Sīrijā un arī kopumā Tuvajos Austrumos. Irāna, kas pēc ilgstošām sankcijām bija kļuvusi piekāpīga un solīja ievērot spēles noteikumus, nopelnījusi ar naftas tirgošanu, atguvusies un sāk uzvesties arvien nepiedienīgāk. Arī Korejas pussalā Obamas laikā situācija bija tikai pasliktinājusies.
Mācība tāda, ka politiķiem miera prēmijas tomēr nav jādod vai arī jādara tas pēc tam, kad viņi jau aizgājuši pensijā, izvērtējot visu – gan lēmumus, gan darbību, gan gala iznākumu.
