Māris Antonevičs: Žogi, kategoriski brīdinājumi un citas pretdarbības var tikai iedvesmot tos, kas iet ielās. 31
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgā pie Ministru kabineta ēkas tiekot būvēts žogs – tā trešdienas rītā steidza ziņot daži aculiecinieki.
Jau pēc brīža interneta portālos parādījās arī foto, apliecinot, ka tās nav tikai baumas, bet vara tiešām ļoti nopietni gatavojas vakarpusē izsludinātajai protesta akcijai.
Pieminēto “žogu” gan precīzāk būtu dēvēt par metāla barjerām, kādas tiek izmantotas lielu pasākumu laikā, piemēram, lai organizētu cilvēku plūsmu.
Tomēr politiskā kontekstā tām ir slikta slava kopš nu jau diezgan tālā 2006. gada, kad visiem par lielu pārsteigumu ar līdzīgu “žogu” naktī pirms 16. marta tika apjozts Brīvības piemineklis, tādējādi cerot izvairīties no iespējamām sadursmēm starp leģionāru piemiņas gājiena dalībniekiem un prokremliskajiem provokatoriem, kas šajā datumā ierasti rīkoja savas akcijas kaut kur pieminekļa tuvumā, un pats galvenais – lai to neparāda ārvalstu televīzijas, kas atstātu sliktu iespaidu uz Latvijas tēlu.
Iecerētā drošības un miera vietā politiķiem un amatpersonām gan vēlāk nācās taisnoties par šo rīcību, tā laika Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai – pat likt pirkstu pie deniņiem, lai pārliecinātu cilvēkus, ka viņai ar šo lēmumu nav saistības.
Drošības iestādēm noteikti atmiņā bija pavisam cits gads un datums – 2009. gada 13. janvāris.
Toreiz nācās secināt, ka ne policija, ne citas struktūrvienības nebija pienācīgi sagatavojušās scenārijam, ka miermīlīgi protesti pret valdības rīcību krīzes laikā varētu pāraugt masu grautiņos, Saeimas logu dauzīšanā un Vecrīgas demolēšanā.
Arī šī mācība, protams, jāpatur prātā, un to, ka šoreiz policija lietai pieiet nopietni, varēja saprast ne tikai pēc barjeru uzsliešanas, bet arī uzsaukumiem, kas tika izplatīti pirms pasākuma, mēģinot novērst vai vismaz ierobežot tā norisi.
“Aicinām iedzīvotājus neļauties atsevišķu aktīvistu provokācijām un nedoties uz šo piketu! Valsts policija saskata šajā nesankcionētajā pasākumā augstu vardarbības eskalācijas riska iespēju un par to brīdina iedzīvotājus. Policija aicina arī pasākuma organizatorus atteikties no cilvēku pulcināšanas,” bija teikts paziņojumā.
Var labi saprast bažas un piesardzību pret iespējamo notikumu attīstību, ko jau pirms vairāk nekā simt gadiem savā grāmatā “Pūļa psiholoģija” ļoti ciniski aprakstījis franču psihologs un sociologs Gustavs Lebons (1841–1931).
Pēc viņa novērojumiem, pūlī cilvēki ir spējīgi uz tādu rīcību, kādu individuāli viņi visbiežāk neatļautos. Viņus sāk vadīt neapzināti instinkti, samazinās atbildība, pazūd kritiskā attieksme.
Te īsti nav vietas šaubām, jo tas nozīmē sevi atstumt no apkārtējiem. Pūlī cilvēks jūtas anonīms un līdz ar to arī nesodāms, lai gan šis iespaids, īpaši mūsdienās, ir mānīgs, bet par to bieži tiek piemirsts.
Vienlaikus viņš jūtas varenāks, jo vairs nav viens vai nelielā grupiņā. Tas, protams, paver lielisku iespēju manipulatoriem.
Lai gan šajā raksturojumā ir daudz patiesības un tas nereti izmantots, lai pamatotu, kāpēc pie varas varēja nākt, piemēram, boļševiki Krievijā vai nacisti Vācijā, tas ir diezgan kategorisks, jo neparedz, ka masu darbības rezultātā var notikt pozitīvas pārmaiņas.
Tieši tā savas aktivitātes cenšas pasniegt protestu organizatori, atsaucoties uz pavisam citiem piemēriem un lietojot tādus mums patiešām dziļi simboliskus terminus kā “atmoda” un citus.
Patiesībā jau protesti pret pandēmijas laika politiskajiem lēmumiem ir globāla parādība. Tādi notiek daudzās valstīs, un var pat atzīt, ka līdz Latvijai tie nokļuvuši diezgan vēlu – Vācijā, Francijā, Lielbritānijā neapmierinātie jau paguvuši izvilloties vairākās kārtās.
Mums gan vienmēr jāpatur prātā, ka plašu nekārtību rīkošanā varētu būt ieinteresētas divas kaimiņvalstis austrumos, par ko īpaši bažīgas ir Lietuvas amatpersonas.
Viļņā aizvadītajā nedēļā protesti izvērtās mežonīgāki nekā trešdien Rīgā, turklāt aizdomīgi sakrita ar spontāniem nemieriem nesen valstī no Baltkrievijas iekļuvušo migrantu pagaidu izvietošanas vietā.
Cits jautājums, vai Latvijas (un arī citu valstu) valdības/parlamenta politika, lēmumi un saziņa ar tautu ir bijusi tāda, lai šādu protestu nebūtu. Diemžēl ne… Savukārt žogi, kategoriski brīdinājumi un citas pretdarbības var tikai iedvesmot tos, kas iet ielās.
