Mierlaika kareivis Edgars Lipors 0
Edgars Lipors pašlaik ir brīvmākslinieks – pirms trim gadiem viņš izvēlējās aiziet no Latvijas Leļļu teātra un pievērsties paša ideju īstenošanai. Aktieris teic, šādā statusā dzīves uztvere esot pavisam citāda nekā rosoties kādā „iestādē”. „Nav svarīgi, banka, veikals, autoserviss vai teātris – tās ir kastītes, kur jāturas rāmītī. Ja robežas ir pietiekami striktas, vairs nav interesanti, īpaši māksliniekam,” īsi toreizējo lēmumu skaidro Edgars. Pat ja 15 teātrī pavadītos gados gūta ievērojama pieredze – līdz kaulam apgūtas visdažādākās aktierspēles un leļļu tehnikas, kas pārspējot ne vienu vien aizrobežu leļļu teātri, tomēr gribējies „ko vairāk”.
Šobrīd „vairāk” kļuvis ārkārtīgi daudzveidīgs. Edgars nenoliedz, dzīve norit, tā sakot, no projekta līdz projektam, gadās arī – iesaistīties vairākos reizē. Aktiera sieva, horeogrāfe Lilija Lipora, piemēram, „ievilkusi” dzīvesbiedru viņas veidotajās dejas izrādēs un performancēs. Tikko abi atgriezušies no tuksnesīgās un svelmainās Izraēlas, kur Edgars uzstājies dzīvesbiedres dibinātās deju un kustību grupas “Zvaigžņu aka” („Stars’ Well”) sastāvā, starptautiskā dejas festivālā. Šajā reizē uz palmu un kamieļu zemi ceļojusi izrāde „Krāsas”, bet ciemakukulim Izraēlas „Balvu lieluma” ciemā noturēta arī latvju danču meistarklase.
„Man šķiet ļoti interesanti panākt emocijas nevis ar pantomīmu vai vārdu, bet kustību un deju,” saka Edgars. Tiesa, teātris joprojām ir Edgara ikdienas sastāvdaļa – viņa aktierspēli tikko varējām baudīt Jura Strengas veidotajā komēdijā „Daudz laimes ikdienā”. Savukārt šovasar, Vecpiebalgas novada „Kalna Antēnos” pirmizrādi piedzīvoja režisora un dramaturga Laura Gundara iestudētās „Latviešu kāzas”, kur Edgars uz skatuves veiksmīgi apvieno muzikanta prasmi un aktiermeistarību, iekustinot pat visstīvāko kāju kāzu muzikanta lomā. Tikmēr mazos skatītājus priecē kopā ar Lailu un Jāni Kirmuškām veidotā leļļu izrāde „Kas zaķīti pasargās”, ko līdz šim noskatījušies ne tikai bērni Latvijas novados, bet arī Amerikā, Beļģijā, Luksemburgā un Zviedrijā.
„Karavīrs”, Edgara jaunā monoizrāde tapusi, apvienojot viņa līdzšinējo leļļu, kustību un objektu teātri pieredzi, kā arī zināšanas par akadēmisko mūziku un latviešu tradicionālo kultūru – Edgars ir pārliecināts, lai pateiktu ko būtisku, ne vienmēr vajadzīgi vārdi. Šoreiz – zīmes, tēli, kustība un Edgara paša rakstītā, mūsdienīgā tautas mūzika, kas atklāj Latvijas vēstures lappuses. Kara cirvis – senā latviešu karavīra drosmes atribūts, arheoloģiska kaklariņķa – sievišķā enerģija. Mīlestībā dzimušie bērni ir raibi dzijas kamoliņi, bet laiva pārtop latviešu māmulītes tēlā. Latvijai uzbrūkošo ienaidnieku, kas vēlas dzīvot uz citu rēķina, simbolizē sirpis. Kāds tajā saskatīs padomju laikus un sarkano armiju, cits – kapitālisma metodes un ekonomisko krīzi.
„Mūsu vēlme ir latviešu un citu tautību puikās atraisīt mīlestību pret dzimto zemi, interesi par tās vēsturi un vīrišķīgu stāju,” – klausoties, cik aizrautīgi aktieris skaidro izrādes ideju, nav šaubu, ka tās stāsts dzimis Edgara paša dzīves, arī domubiedru „Vilku” atziņās un pārliecībā, šajā reizē strādājot kopā ar horeogrāfi Liliju Lipori, režisoru Valdi Pavlovski un kostīmu mākslinieci Gunu Stikāni.
„Mums jābūt stabilai, drošai, vīrišķīgai, jā, kareivīgai domāšanai ikdienā, domās un darbos,” uzskata aktieris. „Tev dzīvē ir jāpieņem lēmumi, taču man ir sajūta, ka, sākot ar ģimeni un beidzot ar valdību, mums ik uz soļa jāsastop nevīrišķīgi lēmumi. Pirmkārt, jācīnās pašam ar sevi, lai saprastu savu dzīves mērķi. Otrkārt, joprojām ir jācīnās par Latvijas brīvību – par latviskumu. Pretinieks strādā lēni, nemanāmi. Vēl pirms dažiem gadiem Rīgas svētkos pie autobusiem līdzās Rīgas karodziņiem bija Latvijas karogi, bet šogad to nebija tikpat kā nemaz. Mēs nejūtam, ka esam uz naža asmens, un kādā brīdī attapsimies, ka esam jau pāri šai robežai, aiz kuras vairs nav latviska Latvija. Katram ir jāsaprot, ka saviem bērniem ieaudzini latvisko sajūtu – tev nav jābūt ne folkloristam, ne seno zīmju pētniekam. Pēc Pirmā pasaules kara, kad te viss bija pārrakts, sabombardēts, trīs varas te rīkoja karalauku – putra. Bet divdesmit gadu laikā kļuvām par spilgtu, attīstošos, redzamu valsti. Kas notiek tagad? Kur esam – Eiropā? Esam atkal citā savienībā. Jā, esam pazaudējuši latu – ļoti spēcīgu identitātes zīmi. Jā, esmu eiroskeptiķis. Globalizācija mūs iesaista tik tālu, ka kļūstam par neko. Eiropā tā, Krievijā – tā, bet – kaut kur vidū. Kāpēc? Jābūt stipriem, spēcīgiem. Ja skolās kaut nedaudz mācītu tās interesantās lietas no vēstures liecībām, tad būtu daudz lielāka patriotisma sajūta.”
Edgars uzsver, nav jābūt militārpersonai, lai būtu kareivīga domāšana – „Kareivis” ir stāsts par vīrišķību plašākā nozīmē. „Izrāde nav par militārismu, bet gan par stingru nostāju, latviskām vērtībām. Ir nezūdošas vērtības – attieksme pret tēvu un māti, līgavu, sievu, bērniem – attieksme pret savu ģimeni, attieksme pret vērtībām – identitāti un – svešu varu. Par Latviju, kas ir vieta, kur paliekam. Ir jāatceras, ka mūsu senči ir lējuši asinis par šo zemi un izstaigājuši puspasauli, lai Latvija būtu brīva. Ja mums te nav vairs to vērtību, sākot ar tautasdziesmām, tradīcijām, kultūru, sporta sasniegumiem, tad nav nedz valsts, nedz tautas.”
Domu par latviskuma idejas uzturēšanu stiprinājusi arī viesošanās latviešu diasporās šajā pavasarī, kad izrādes veidā aktieris iepazīstināja apmeklētājus ar latviešu tautas instrumentiem, kā arī kopā ar sievu vadīja dančus un rotaļas visai ģimenei. „Redzēju, ka šie cilvēki grib kaut ko latvisku. Viņi negrib to pazaudēt, vēlas iedot to saviem bērniem, kuri iet, piemēram, angļu skolās. Manuprāt, arī mana izrāde ir būvēta pēc šīs sajūtas – lai vai kādi vēji pūš, mēs stāvam šeit! Protams, katram ir izvēle, ko darīt, taču ir jāpadomā, kā tad dzīvosim šajā modernajā globalizācijas pasaulē – tagad ir amerikāņi, drīz būs „eiropieši” – bet kur tad paliek latvieši?”
Vai viegli būt karotājam miera laikos, mūsdienās? Edgars saka, palīdz tas, ka ir ļoti skaidrs latviskais pasaules modelis. Protams, tam jābūt mūsdienīgam. „Man ir jautājuši – vai var repot par Latviju? Protams. Visas izpausmes ir vērtīgas, ja to dara savas Tēvzemes vārdā. Ja kādreiz runas par latviskumu, iespējams, bija pārspīlēta patosa pilnas, tad šobrīd ir sajūta, ka par to tiek runās par maz,” saka izrādes autors, piebilstot – lai arī „Karavīrs” visupirms uzrunāšot jauniešus un pieaugušos, notiekošo interesanti būs vērot arī bērniem, viņi izrādē saskatīs savu stāstu.
