“Ārvalstu precinieki stāv garumgarā rindā!” Mierkalnu uztrauc temps, ar kādu izpērk Latvijas mežus 29
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“PATA” grupa ir Latvijas lielākais privātais pilna cikla mežu apsaimniekošanas, kokrūpniecības, koksnes loģistikas un tirdzniecības uzņēmums, kā arī viens no lielākajiem privātajiem nacionālā kapitāla meža īpašniekiem Latvijā.
Saruna par nozarē notiekošo ar “PATA” grupas uzņēmumu vadītāju Uldi Mierkalnu.
Kāda bijusi kovidlaika ietekme uz “PATA” grupas uzņēmumiem?
U. Mierkalns: Nenoteiktība visu šo laiku bija liela un joprojām ir, tomēr man kā vadītājam šis ir bijis profesionāli interesants laiks.
Īsā laikā spējām sekmīgi pielāgot biznesa procesus tirgus svārstībām – lielā mērā spējām to izdarīt, jo esam nozarē vienīgais tik liela izmēra vertikāli integrētais uzņēmums.
Tas nozīmē, ka mums ir pieejami resursi visos biznesa posmos un ir augsta procesu efektivitāte, kas ļāva būt konkurētspējīgiem.
Pērn pirmajā Covid-19 vilnī grupas uzņēmumu apgrozījums strauji nokritās, mēneša pārdošanas apjomiem samazinoties līdz pat 55%.
Gada otrajā pusē, kad uzņēmējdarbības vide jau bija pielāgojusies jaunajai tirgus situācijai, ko ietekmēja valstu noteikti vīrusa izplatības ierobežojumi, darbības apjomi pamazām atgriezās.
Par to liecina 60 jaunas darba vietas, ko pērn radījām, jaunas pārstrādes līnijas, produktu groza izmaiņas.
Ja runājam par šo gadu, jānorāda uz joprojām neskaidro situāciju zāģmateriālu tirgū, pieprasījuma kritumu pēc celulozes šķeldas, kā arī cenu svārstībām.
Šobrīd egles, priedes sīkbaļķiem, zāģbaļķiem, finierklučiem cenas ir vienas no augstākajām, savukārt mazvērtīgai koksnei noietu atrast ir grūti. Piemēram, celulozes šķeldai un papīrmalkai pēdējie 11 mēneši ir bijuši tik slikti kā nekad iepriekš.
Tā kā Covid-19 ietekmē kritās pieprasījums pēc papīra, kura ražošanā izmanto arī koksnes pārstrādes blakusproduktus, bijām spiesti celulozes šķeldu izmantot kā kurināmo, lai gan tai ir zema enerģijas ietilpība.
Uz rudeni situācija varētu uzlaboties – pieprasījums pēc papīra produktiem varētu augt, tomēr būs produktu grupas, kuras nekad vairs nesasniegs iepriekšējos apjomus, jo ir mainījušies sabiedrības paradumi.
Jau šobrīd redzam, ka atsevišķi ražotāji Zviedrijā un Somijā ir paziņojuši par plāniem slēgt rūpnīcas vai mainīt to darbības virzienus, piemēram, turpmāk daudz lielāku fokusu liekot uz iepakojuma ražošanu.
Savu lomu spēlē arī Eiropas prasības, kas paredz pakāpeniski atteikties no plastmasas vienreizlietojamiem traukiem.
Vai mazvērtīgās koksnes noietu varētu atrisināt jauna celulozes rūpnīca, par kuras būvniecību atkal runā aizkulisēs?
Tādas baumas klīst, tomēr nopietni tās neuztveru. Šajā kontekstā ir jāskata divi apsvērumi – tehnoloģijas un tādu produktu izstrāde, kuros esošajā situācijā būtu vērts investēt, kā arī kopējais nepieciešamais investīciju apjoms.
Manuprāt, nozīmīga perspektīva ir tikai biorafinērijai jeb dziļākas ķīmiskās pārstrādes rūpnīcai, kur celuloze ir tikai viens no produktiem. Līdzīgas rūpnīcas ir, piemēram, Skandināvijā, un tām ir pilnīgi cits līmenis, citas tehnoloģijas.
Ja runājam par nepieciešamajām investīcijām šāda līmeņa projektam, tad celulozes rūpnīcas izmaksas sākas no viena miljarda eiro, savukārt biorafinērijas rūpnīcai tie ir divi miljardi eiro.
Ja kāds Latvijā saka, ka celulozes rūpnīcu var uzbūvēt par pārsimt miljoniem eiro, tad tādu nav vērts sākt pat būvēt. Ir jāsaprot, ka būs nepieciešamas apjomīgas investīcijas produktu izstrādē un to patentos, tehnoloģiju risinājumos.
Arī mūsu izglītības sistēma un darba tirgus tam nav gatavi.
Vienlaikus ir jāskatās arī uz šādas rūpnīcas spēju konkurēt – skandināvi no latviešu uzņēmēja celulozes šķeldu vai citas izejvielas var nopirkt vairākus kuģus mēnesī. Tas viņu ražošanai būtu 1–2% no nepieciešamā.
Tātad viņi nav atkarīgi no Latvijas piegādēm un var brīvi rīkoties cenu politikā.
Ja tirgus cena būs 40 eiro par kubikmetru šķeldas, bet skandināvi maksās 100 eiro – jaunā rūpnīca bankrotēs, pat nesākot strādāt, jo tai nebūs izejmateriālu, savukārt skandināviem uz kopējo izmaksu fona cenas pieaugums Latvijā būtisku ietekmi neatstās.
Ņemot to vērā – domāju, ka šobrīd nav racionāla pamata domāt par celulozes rūpnīcas celšanu Latvijā.
Aizvadītā gada nogalē izveidojāt meitasuzņēmumu “PATA Finance”. Finansējat tikai “lielos” īpašniekus vai pievēršaties arī vidējiem un mazajiem?
Meža īpašniekus esam finansējuši jau kopš 2000. gada, šobrīd aktīvi sadarbojamies arī ar lauksaimniekiem. To lielā mērā varam izdarīt, jo pērn uzsākām sekmīgu sadarbību ar “Signet Bank”, kas ļāva attīstīt jaunu finanšu pakalpojumu – kredītlīnija pret zemes nodrošinājumu.
Tā paredzēta situācijās, kad nepieciešami papildu līdzekļi naudas plūsmas sabalansēšanai.
Šobrīd, piemēram, aktuāls jautājums lauksaimniekiem ir par finansējuma pieejamību minerālmēslu iegādei vai citiem sējas sagatavošanas darbiem. Savukārt mežu īpašnieki mūsu kredītlīniju izmanto cirsmu iegādei un izsolēm.
Mūsu klientu vidū ir gan īpašnieki ar dažiem hektāriem zemes, gan arī lielie īpašnieki.
Neatsakām nevienam, jo mūsu uztverē vērtība ir zemei un bioloģiskajiem aktīviem, caur tādu prizmu arī strādājam.
Gribu uzsvērt, ka mūsu pārliecība, ar ko strādājam jau 20 gadus, ir – nepārdod savu īpašumu! “PATA” ir ieinteresēta, lai īpašumi piederētu Latvijas pilsoņiem. Šobrīd 19% Latvijas teritorijas pieder ārvalstu uzņēmumiem.
Un tā ir satraucoša tendence. Lauksaimniecības zemei šobrīd Latvijā ir tik daudz ārvalstu precinieku, ka viņi stāv garumgarā rindā.
Labāk lai cilvēki īstermiņā kreditējas, bet lai nepārdod ne savu zemi, ne mežu, kas joprojām ir ļoti liela nacionāla vērtība. Mums ar vietējiem īpašniekiem ir daudz vieglāk runāt par darījumiem.
Vai ideja “atsijāt” darījumos skandināvus nav utopiska?
Kā mēs varam atsijāt skandināvus, ja daļa naudas, ko viņi šeit investē, ir iegūta arī no Latvijas otrā vai trešā pensiju līmeņa līdzekļiem? Situācija ir absurda.
Atsijāt skandināvus praktiski nav iespējams, jo objektīvi viņiem šobrīd ir ne vien labvēlīgāka meža apsaimniekošanas politika, kas ļauj īsākā termiņā iegūt maksimālo koksnes resursu no viena hektāra, bet ir arī pieejami lētāki finanšu resursi.
Salīdzinājumam, skandināvi vienu ieguldīto eiro mežā apgroza 1,5 reizes ātrāk nekā mēs Latvijā. Tas nozīmē, ka esam pusotru reizi neefektīvāki.
Objektīvi, lai konkurētu, mums ir nepieciešams pusotru reizi lētāks finansējums, kas tirgū vienkārši nav pieejams.
Kā vērtējat biotopu kartēšanu jeb dabas vērtību skaitīšanu?
Mēs daudz strādājam ar vides aspektiem “PATA” grupas uzņēmumos, un tas ir nozīmīgs jautājums, tomēr vides politikas prasības nedrīkst būt pārspīlētas. Tām jābūt racionālām, sabalansētām un prognozējamām.
Ja meža īpašnieks pēkšņi ierauga Dabas aizsardzības pārvaldes sistēmā “Ozols” savu mežu iekrāsotu, kas nozīmē ierobežotas koksnes realizācijas iespējas, tad viņam tiek liegta iespēja nopelnīt atbilstoši reālajai meža tirgus vērtībai.
Arī tad, ja cilvēks ir zaļi domājošs. Bet dzīvē jebkurš var piedzīvot situāciju, kad nauda ir vitāli svarīga, bet tu netiec tai klāt pienācīgā apjomā, jo ir uzlikts liegums saimnieciskajai darbībai paša īpašumā.
Turklāt esošā prakse apsekot meža īpašumus, iepriekš to nesaskaņojot ar īpašniekiem, ir nepieņemama. Tas ir tāpat kā pēkšņi jūsu dzīvoklī vai mājā kāds ienāktu, iepriekš par to nebrīdinot.
Mums, piemēram, aprīlī nācās atteikties no ļoti labas cirsmas Jēkabpils pusē, jo nedēļu pirms darījuma tā pēkšņi iezīmēta zaļa.
Arī īpašniekam ir problēmas, jo tagad cirsma der tikai malkai, to legāli nevar izmantot ne celtniecībā, ne mēbeļu ražošanā, jo lieguma dēļ tā vairs neatbilst FSC sertifikātam.
Problēma ir nevis zaļajā domāšanā, bet gan neprognozējamajos ierobežojumos.
ES ieviesusi terminu “zaļā taksonomija” jeb jauns skatījums uz klimatam draudzīgu biznesu. Ko tas praksē nozīmēs kokrūpniekiem?
Eiropas Savienības (ES) mērķis ir panākt, ka līdz 2050. gadam Eiropa kļūst klimatneitrāla – tās ekonomika sasniedz siltumnīcefekta gāzu neto emisiju nulles līmeni.
Šī mērķa sasniegšanai paredzēta virkne pasākumu – plānots, ka jau pēc diviem gadiem ap 30% ES sauszemes būs ar ierobežotu saimniecisko darbību, bet 10% sauszemes būs dabas rezervāti.
Tad tiks rēķinātas CO2 kvotas. Viens hektārs meža gadā absorbē apmēram četras tonnas CO2.
Tātad, ja kāda rūpnīca Eiropā paziņos, ka piesārņojuma kvota pārsniegta par tik un tik CO2 tonnām, tādēļ viņi gatavi nopirkt, piemēram, Latvijā 100 000 hektārus meža, un šeit būs saimnieciskās darbības ierobežojumu zonu. Līdz ar to Latvijā saimnieciskā un rūpnieciskā darbība praktiski vairs nebūs iespējama.
Cik esmu runājis ar nozares ārvalstu uzņēmumiem, viņi nākamajos 20 gados plāno būtiski palielināt savas mežu platības Latvijā. Ja nosacīti pieņemam, ka Latvijas meža teritorija ir 100 vienības, tad šobrīd 49 vienības pieder valstij, bet 51 – privātajiem.
No privāto daļas savukārt 19 vienības jau šobrīd pieder ārvalstniekiem. Pēc 20 gadiem ar esošo uzpirkšanas tempu ārvalstu uzņēmumu īpašumā būs jau ap 40 vienībām jeb 80% no tirgū pieejamā privātā meža, bet vietējiem īpašniekiem, kuri vēl būs “izdzīvojuši”, piederēs atlikušās 10 vienības.
Ja šobrīd CO2 kvota var maksāt no 20 līdz 200 eiro par tonnu, pēc 20 gadiem tie būs ap 3000 eiro.
Rezultātā ārvalstu meža nozares uzņēmumi un fondi būs iegādājušies nozīmīgu Latvijas zemes un meža teritoriju, lai vēlāk tirgotu oglekļa un bioloģiskās daudzveidības kredītus globālajiem ražošanas uzņēmumiem, kuriem būs jākompensē uz vidi radītā ietekme.
Ja kādam būs vēlme uzbūvēt jaunu rūpnīcu Latvijā, šādu atļauju nebūs iespējams saņemt.
Domāju, ka šobrīd politikas veidotāji neapzinās sociālās sekas, ko šāda politika var atstāt – jau pavisam drīz mēs runāsim par vēl lielāku sociālo nevienlīdzību un reģionu atpalicību gan ES valstu kontekstā, gan arī Latvijā.
Ja reģionos vairs nevarēs pastāvēt ražošana, nebūs arī darba vietu.
Domāju, ka sekas, ar kurām cīnīsimies jau pavisam tuvā nākotnē, šobrīd pietiekami analizētas netiek.
Kāda situācija šobrīd ir ar resursiem nozarē?
Latvijā resursu pārstrādes jaudas pārsniedz resursu pieejamību, ja runājam par egles, priedes zāģbaļķiem, arī bērza finierklučiem. Piemēram, aprīlī mēs no Norvēģijas iegādājāmies piecus kuģus ar egles un priedes zāģbaļķiem.
Uz pārstrādi nāk kravas arī no Polijas, Krievijas, Lietuvas. Pērn vedām arī no Somijas, Zviedrijas, jo tur bija zemākas cenas nekā Latvijā.
Jāimportē, jo, par spīti visam, mēs, vietējie uzņēmēji, spējam saražot lētāk nekā mūsu konkurenti.
Mēs esam pievienotās vērtības radītāji šajā reģionā. Protams, papīra un “ķīmijas” ražošanā atpaliekam par vairākiem gadu desmitiem, bet ir atsevišķi produkti zāģēšanas pakalpojumos, kurus varam izgatavot daudz labāk nekā skandināvi.
Kādas izmaiņas kovida dēļ piedzīvotas eksporta tirgos?
Eksportējam lielākoties uz Angliju, ASV, Dienvidkoreju un Japānu. Izmaiņas eksporta tirgos piedzīvojām vairāk tādēļ, ka esam sākuši ražot jaunus produktus, un tikai pēc tam sajutām kovida efektu.
Protams, visā pasaulē ieviestie Covid-19 izplatības ierobežošanas pasākumi samazināja koksnes produkcijas pārdošanas apmērus 2020. gada pirmajā pusē, kā arī cenas un pieprasījumu.
Tomēr šobrīd nozare sāk attapties galvenokārt pateicoties tam, ka savas ekonomikas stimulē ASV un Anglijas valdības.
Īstenībā jāteic, ka šobrīd nozari pasaulē velk divas valstis – ASV un Anglija.
Vai Covid-19 ietekmē novērojāt mazumtirdzniecības pieprasījuma pieaugumu Latvijā?
Mums ir izveidota ļoti pārdomāta mazumtirdzniecības veikalu ķēde reģionā. Pakāpeniski to attīstām – paplašinot gan ģeogrāfisko pārklājumu, gan arī palielinot veikalu skaitu.
Latvijā darbojas veikali Liepājā, Saldū, Valmierā un divi Rīgā. Viens veikals ir Viļņā, bet maijā plānojam atvērt veikalu arī Kauņā. Strādājam arī pie veikala atvēršanas Polijā.
Šobrīd, kad ir ierobežotas iespējas ceļot un cilvēkiem ir brīvi finanšu resursi, ļoti daudz laika tiek pavadīts, uzlabojot savu dzīves vietu.
Pirms Covid-19 pieprasījums mūsu mazumtirdzniecības veikalos auga vidēji par 10% gadā, bet pērn pieaugums sasniedza 30%.
Esam gandarīti, ka klienti novērtē mūsu darbinieku padziļinātās zināšanas par kokmateriāliem, kas ļauj ieteikt labākos risinājumus to pielietojumam katra klienta individuālajā situācijā.
Vai darbaspēka trūkums joprojām ir nozares problēma?
Ja skatāmies no “PATA” grupas uzņēmumu perspektīvas, tad darbaspēka trūkumu nejūtam.
Es uzskatu, ka nav sliktu darbinieku, ir slikti organizētas darba vietas un nepareizi veikta atlase, savukārt darbinieku deficīts liek uzņēmējiem kļūt arvien kvalitatīvākiem – gan nodrošinot atbilstošu darba vidi, gan organizējot pašu darba procesu.
“PATA” grupas uzņēmumos uzsvaru liekam uz informācijas tehnoloģiju risinājumiem. Cilvēka darba efektivitātes mērīšanai, uzlabošanai, darba pienākumu deleģēšanai, kā arī apmācībām izmantojam “Oversee” IT risinājumus.
Tie palīdz iesaistīt visus darbiniekus ražošanas ķēdē, tādējādi uzlabojot uzņēmuma konkurētspēju un produkta kvalitāti. Arī no vadītāja prizmas tas ir ļoti ērti, jo ļauj attālinātā veidā pārvaldīt uzņēmuma darbības procesus.
Ja skatāmies plašāk jautājumu par darbaspēka pieejamību industrijā, joprojām deficīts ir vidējās speciālās izglītības speciālisti – automātiķi, mehāniķi, metinātāji, elektriķi, pneimatiķi, hidrauliķi. Tās ir sekas nepārdomātai izglītības politikai Latvijā.
Ar kādām attīstības problēmām saskaras kokrūpniecības uzņēmumi?
Galvenās problēmas pēdējos gados Latvijā nav mainījušās – mums ir ļoti dārga elektroenerģija, kas ražošanas uzņēmumiem ir salīdzinoši liels izmaksu postenis.
Arī naudas pieejamība kapitāla tirgos ir ierobežota, un tā cena ir salīdzinoši augsta salīdzinājumā ar Eiropas attīstītajiem tirgiem, īpaši, ja runājam par apjomīgiem investīciju projektiem, kas mērāmi gadu desmitos.
Tāpat mums trūkst kvalificēta darbaspēka ar vidējo speciālo izglītību. Tas ietekmē gan Latvijas kokrūpniecības uzņēmumu, gan jebkura cita ražojoša uzņēmuma konkurētspēju.
