Ar dūmu garšu 0
Zaļkalni dūmotavu un kurtuvi ierīkojuši patālu vienu no otras. Dūmvadu ierakuši zemē 10–20 grādu slīpumā pret dūmotavu. Viņi atzīst tikai karsto kūpināšanu. Kūpinātavai termometra nav, paļaujas uz sajūtām un pieredzi. Pirmo malkas klēpi izkurina, neieliekot zivis vai gaļu dūmošanai pielāgotajā mucā. Ja liktu aukstā mucā, kūpinājums būtu tumšs.
Kūpinot seko līdzi, lai būtu vienmērīgs karstums – uguntiņai jābūt visu laiku. Vispirms ļauj zivīm apžūt, tikai tad mucai uzliek vāku. Kad to izdara, temperatūra dūmotavā uzkāpj līdz simtam.
Kūpināšanai piemērotākā ir lapu koku malka – alksnis, nokaltuši augļu koki (ābele, ķirsis, bumbiere). Nav ieteicams dedzināt skuju kokus (egles, priedes), kas ir sveķaini. Šādos dūmos gaļa un zivis iegūst nejauku piegaršu un nomelnē. Lai būtu patīkams aromāts, stundu pirms kūpināšanas beigām uz gruzdošās malkas uzmet kadiķu zarus, priežu čiekurus, aveņu stublājus, smaržīgus garšaugus (piemēram, salviju, timiānu u.c.).
Ar sausu malku vien zivis nokūpināt nevar, jo būs liels karstums, zivis degs, kritīs nost no iesmiem. Kurinot pirmo liek sausas malkas klēpi, bet nākamās liek zaļākas pagales – alksni vai apsi. Karstumu kontrolē, noceļot vāku vai atverot kurtuves durvis.
Vimbas un asarus kūpina pāris stundu, butes – aptuveni četras. Jo pilnāka dūmotava, jo ilgāk. Ja grib tikt pie auksti kūpinātām zivīm, tām vajadzīgs ilgāks laiks, pat pāris diennakšu, un īpaša kūpinātava – vismaz trīs metrus augsta, lai zivis varētu kūpināt aukstos dūmos.
Šķiroties no mums, Liene saka – viņa gaisa pilis nebūvē, ļaujas dzīves plūdumam. Ja dzīve piedāvā izdevīgu darījumu, to izmanto, jo no darba nebaidās.
