Ar gruntsmakšķeri jūras krastā 0
Viesu namā “Laikas” Liene strādā sešpadsmit gadu, un citas darbavietas nav bijis. Sākumā galvenie noteicēji bijuši vecāki, bet jau astoņus gadus viņa ir ģimenes uzņēmuma vadītāja. Uzņēmējdarbībā palīdz gan uzkrātā pieredze, gan iegūtā izglītība tūrisma vadībā.
Saimniece stāsta, ka “Laikās” darba dalīšana nepastāv. Kad jātīra mājiņas, to dara Liene, dvīņu meitas Kate un Paula, iesaistās arī mamma. Kad jākrāmē malka, šķūnītī rosās visi. Savukārt Oskars pieskata, vai mājiņās kaut kas jāpielabo, pļauj zāli, bet, ja darbi sastrēgst, var nomazgāt arī traukus.
Kad gribas pārmaiņas ikdienas rutīnā, Liene paņem gruntsmakšķeri un dodas uz jūru. Dažreiz viņai pievienojas arī dvīnes. Tas varētu būt labs skats, kā trīs daiļas būtnes sēž ar milzu makšķerkātiem, gaidot lomu. – Ja līdz jūrai ir tikai 300 metru, man nešķiet loģiski par makšķerēšanu nelikties ne zinis. Tā ir viena jauka lieta! Sēdi jūras malā, apkārt neviena, tāpēc var kārtīgi izvēdināt galvu un sakārtot domas, raugoties, vai nav pieķērusies kāda bute, vēlākos mēnešos – menca, bet veiksmes gadījumā – lasis vai zutis.
Īstais piekrastes makšķerēšanas laiks gan esot pavasaris un it īpaši rudens – septembris, oktobris un novembris. Tad vētra gliemezīšus un citu zivju barību izskalo jūras krastā, spuraines seko barībai un atpeld līdz pirmajam sēklim, kur jau gaida āķis ar garneli vai citu gardumu. Lienes lielākais loms esot aptuveni piecpadsmit butes jeb puse spainīša.
Pie lielāka zivju daudzuma saimniece tiek ar kāda drauga starpniecību. Viņai ir piekrastes zvejas licence, viņam – laiva, tīkli un nepieciešamās prasmes. Protams, ar trim tīkliem no jūras var izvilkt vairāk zivju nekā ar trim gruntsmakšķerēm. Kad no tīkliem izņemti brekši, asari, vimbas, butes, dažkārt arī lasis, ir ko ēst pašiem un ar ko cienāt citus.
Vāra, grilē un kūpina
Karaliska izdodas maltīte no akmens butēm jeb ātēm, kas ir gaļīgākas par parastajām plekstēm. Ar grunteni āti reti kad gadās izvilkt, ja nu vienīgi tad, kad zivs peld uz jūru nārstot.
Liene akmensbutes grilē. Iepriekšējā vakarā iztīra, vēderā iepilda ķiplokus, lokus un dilles, kam uzkaisa maltus melnos piparus, ietin folijā un nakti patur ledusskapī. Sāli uzbārsta grilētai zivij, jo tad tā ir sulīgāka, bet garša ir tāda kā vārītiem vēžiem.
Butes gan grilē, gan kūpina, bet asarus cep uz pannas. – Asari es apviļāju tikai miltos, olā ne, jo tā nomāc zivs dabisko garšu. Vimbas kūpinu. Tām ir daudz asaku, bet garša laba. Un kur vēl tie vēdera tauciņi – mmm, cik tie garšīgi! – viņa neslēpj.
Ja tīklos iemaldās liesās vēja zivis, tās pirms kūpināšanas ietauko ar olīveļļu, vēderā ieliek dilles, uzbārsta pipariņus – un prom uz dūmotavu. Savukārt svaigas karpas pilda ar rīvētiem burkāniem, kam pievienoti sīpoli un majonēze, un grilē cepeškrāsnī. Ēdot mēli var norīt!
Savukārt Oskars stāsta, ka, strādājot Norvēģijā, ēdis mums neierasti pagatavotu mencu. Norvēģi mencas izfilē, izkaltē saulē, līdz kļūst sausas kā kārtīgi izžuvušas malkas pagales, pēc tam iemērc kaustiskās sodas šķīdumā un vēlāk vairākas reizes rūpīgi skalo. Tad menca ir gatava vārīšanai. Garšo ļoti īpatnēji, turklāt zivs gaļai mainījusies struktūra – tā vairs nav šķiedraina, bet viendabīga, turklāt kļuvusi caurspīdīga. Pasniedz ar vārītiem kartupeļiem un burkāniem, kā arī salātiem. Latvijā šādu zivi grūti sagatavot, arī atbilstīga izmēra mencas nevar dabūt. Norvēģi mums ierastā lieluma zivis laiž atpakaļ jūrā, lai paaugas.
