Saimniece Liene Zaļkalne dzīvo meža vidū un mudina būt zaļiem. Tūristiem Ziemupe — miera osta 0
Stresa un trokšņa pārpilnajā laikmetā cilvēki meklē atpūtu civilizācijas neskartā vidē, lai nodotos vienkāršām nodarbēm, baudītu pasakainu dabu un veselīgu ēdienu. Harmoniska, mierīga un zaļa dzīvesveida piekritēja ir arī LIENE ZAĻKALNE, kura saimnieko Pāvilostas novada Vērgales pagasta “Laikās”.
Sāk tukšā vietā
Cauri priežu mežam tuvojoties koka māju pudurim, no tālienes ieraugām, ka ap ugunskura vietu rosās vairāki cilvēki – jauna sieviete, vīrietis un pusaugu meitenes. No čuguna katla augšup ceļas garaiņi, bet uz masīvā koka galda blakus ugunskura vietai noliktas pāris paplātes ar kūpināšanai sagatavotām zivīm. Mums pretim nāk Liene Zaļkalne un aicina iesaistīties lašu viruma vārīšanā un asaru un vimbu kūpināšanā.
Kad zivis saliktas kūpinātavā uz restēm un zupa rāmi burbuļo, “Laiku” saimniece iepazīstina ar ģimenes uzņēmuma vēsturi.
– Mani vecāki, mežinieki pēc profesijas, pirms vairāk nekā 16 gadiem par privatizācijas sertifikātiem iegādājās zemi Ziemupes dabas lieguma teritorijā un nolēma pievērsties lauku tūrismam, jo vieta jau teica priekšā, ko vajadzētu darīt. Tiesa, viņus māca bažas, vai kāds maz gribēs braukt uz tik vientulīgu jūrmalu. Tolaik lauku tūrisms Latvijā bija jauna parādība. Visu vajadzēja sākt no nulles, jo, izņemot aizaugušu mežu un mājas pamatus, cita nekā nebija.
Šajā sakarā viņa atceras “Laiku” pirmo apmeklētāju – zviedru ceļotāju – 1999. gada 19. jūlijā atstāto ierakstu viesu grāmatā. Skandināvi pauduši izbrīnu, kā tik skaistā liedagā nav neviena cilvēka. Varbūt Ziemupē plosās kāda epidēmija un tāpēc tajā liegts iebraukt? – Tagad situācija mainījusies, cilvēki meklē mieru un klusumu. Tāpēc nepiekrītam trokšņainu korporatīvo ballīšu rīkošanai, pieklusinām arī tos, kas atpūtas mājiņā grib pārāk skaļi klausīties mūziku. Mierīga, harmoniska vide ir viens no mūsu izvēlētā zaļā dzīvesveida pamatprincipiem.
Lienes tēvs kādreiz teicis, ka jau viņu ģimenes uzvārds Zaļkalns mudinot būt zaļiem. – Ja gribi dzīvot meža vidū, jārespektē dabas iedibinātā kārtība, citādi ies kā pa ciņiem. Mežu un apkārtni saglabājam tādu, kādu to veidojusi daba, tikai to sakopjam. Paceļam citu izmestās pudeles, polietilēna maisiņus vai papīrus. Uz komposta kaudzi aiziet vienīgi kauli un vecie rožu kāti, pārējo atdodam vistām un kazām.
Liene nenoniecina dabas dāvātās veltes. Tuvējā apkārtnē salasa teju visus čiekurus, izkaltē un tad ar tiem kurina kūpinātavu un grilu. Pavasarī vairumā tecina bērzu sulas un uzglabā pagrabā. Vasarā vāc ārstniecības augus tējām, meža ogas ievārījumam un sēnes sālīšanai un marinēšanai. Savureiz no jūras izceļ pa kādai zivij. Kopš Lienes dzīvesbiedrs Oskars Glezers pievērsies biškopībai, pašiem ir savs medus un ziedputekšņi. No civilizācijas labumiem pavisam izvairīties neizdodas, taču vecumdienās noteikti būšot sev pateicīgi, ka tik veselīgi ēduši un dzīvojuši.
