“Šis līgums ir vissvarīgākais akts Latvijas ārlietu politikā.” 1920. gada 2. septembrī ratificēts miera līgums 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Satversmes sapulcē notika debates par 11. augustā noslēgtā Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma kvalitāti. Neskatoties uz atsevišķām iebildēm, tās tomēr noslēdzās ar vienbalsīgu šī līguma ratifikāciju.
Atsevišķi deputāti, piemēram, viens no sociāldemokrātu līderiem Fēlikss Cielēns, atļāvās kritizēt Latvijas ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu un sarunvedējus, ka līgums esot pārāk novilcināts, tādēļ latviešiem miera noteikumi izrādījušies mazāk izdevīgi nekā igauņiem, kas bija spējuši no Padomju Krievijas kā kompensāciju panākt 15 miljonu zelta rubļu izmaksu, kamēr latvieši tikai četrus.
Arī Latgales deputāts Francis Trasuns nosauca līgumu par sliktu, jo no Krievijas esot prasīts atgūt pārāk maz Pirmā pasaules kara laikā aizvesto materiālo vērtību un cik vēl no tā visa dabūšot.
Ārlietu ministrs Meierovics atzina, ka saimnieciski līgums nav ideāls, tomēr ir labākais, ko Latvijas delegācija attiecīgajos apstākļos varēja panākt.
Ministrs tāpat noraidīja pārmetumus par sarunu vilcināšanu – zināmā mērā tas Latvijai pat palīdzējis, jo “nostiprināja mūsu militāro stāvokli” un atbrīvot Latgali diplomātiskās sarunās tāpat nav bijis iespējams.
Līdzīgi sprieda galvenais referents miera līguma jautājumā sociāldemokrāts Fricis Menders.
Viņš piesauca parlamenta Ārlietu komisijas slēdzienu: “Komisija atzinusi, ka līgumam nav imperiālistisks raksturs. Šis līgums ir vissvarīgākais akts Latvijas ārlietu politikā. Latvijas demokrātija vedusi tikai aizsargāšanās karus, un tas dod garantiju, ka miera līgums tiks no mums turēts. Šai gadījumā mēs nedrīkstam aizmirst to tautas daļu, kas mums palīdzējuse miera stāvokli izcīnīt – mūsu armiju.”
