Monika Zīle: Kariņš jau bez aplinkiem izteicies, ka neiebilstu palikt premjera krēslā arī 14. Saeimas darbības gados 73
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Mēs ar savu tautu esam vienojušies: viņi runā to, ko viņi grib, bet es darīšu to, ko gribēšu.” Fridrihs II
Bija paredzams, ka Kremli apkalpojošie Krievijas masu informācijas līdzekļi pievērsīs uzmanību 10. februārī Saeimā pieņemtajam likumam, kurš paredz Latvijas ebreju kopienai izmaksāt 40 miljonus eiro lielu kompensāciju par zaudētajiem īpašumiem, un bez ievērības tas nepalika.
Ziņa pasniegta dažādā mērcē. Vietne “gazeta.ru” izmanto mūsu austrumu kaimiņam labi pazīstamo un bieži lietoto Krievijas propagandas leksiku: “Latviešu nacionālisti aicina nemaksāt par holokaustu.”
Bet viens no šī portāla daudzajiem atvasinājumiem iztiek bez minstināšanās: “Latvijas parlaments nobalsoja par kompensāciju ebrejiem, jo latvieši bija holokausta līdzdalībnieki.”
Zināms, var sacīt, ka tādi vaukšķi sagroza jebko. Par galīgo lasījumu nobalsojušie 64 tautas kalpi uzskata: likuma nosaukumā skaidri uzsvērts labas gribas atlīdzinājums un ar to pilnīgi pietiek, lai nevajadzētu taisnoties pasaulei, ka neesam darījuši to, ko neesam.
Bet sociālajos tīklos arvien valda pretēji viedokļi un gaidpilna lūkošanās Rīgas pils virzienā: pirms ievēlēšanas Egils Levits taču sacīja, ka restitūcijas jautājums ir izsmelts, un piedevām Nacionālās apvienības (NA) Saeimas frakcija vērsusies pie Valsts prezidenta ar lūgumu neizsludināt sabiedrību ne pa jokam saviļņojošās kompensācijas likumu.
Droši vien pēc šī soļa NA cerēja sagaidīt daudz vairāk drosmi un patriotisku stāju apsveicošu virtuālu uzsitienu savam politiskajam plecam. Bet nekā diža nav, lielākoties nīgri jautājumi par iemesliem, kas traucēja NA daudz striktāk uzvesties minētā likuma tapšanas gaitā, piemēram, rosinot tautas nobalsošanu.
Šobrīd, par kompensāciju ebreju kopienai nebalsodama, NA tik un tā sēž vienā laivā ar 40 miljonu tēriņu atbalstījušajiem koalīcijas partneriem.
Liekas, nu kā tas var būt – milzīga politiska pretruna un tajā pašā laikā laba satikšana? Iespējams, atbilde slēpjas Kārļa Šadurska (“JV”) intervijā “Latvijas Avīzei” pērn 22. novembrī: tad rūdītais politiķis atzinās – viņam bijusi ideja par koalīcijas dalībnieku “savstarpējās neuzbrukšanas līgumu”, kurš mudinātu vēlētājus saprast, “ka varam kopā strādāt arī pēc 14. Saeimas vēlēšanām”.
Covid-19 krīzes izmeklēšanai veidotais komisijas (to vadīja R. Kozlovskis (“JV”)) bezzobainais gala ziņojums, JKP arvien uzkrītošāka piebalsošana “aparistiem” un NA lēnprātība “labas gribas atlīdzinājuma” likuma apspriešanas gaitā liek domāt, ka valdošā koalīcija tomēr paklusām un bez rakstiskiem līgumiem vienojusies kopā aprūpēt miera balodīti.
Elektorātam, pēc visa spriežot, jau apnikušas politiskās jezgas un pirms parlamenta vēlēšanām ieteicams izvairīties no publiskas plūkšanās, ja grib varas grožus paturēt arī tālākā nākotnē.
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš jau bez aplinkiem izteicies, ka neiebilstu palikt šajā krēslā arī 14. Saeimas darbības gados. Nu, tālabad!…
