Reāli stāsti 12
Edvīns Darbinieks, būvinženieris(80): – Tad biju students, dejoju toreizējā P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes deju ansamblī “Dancis”, ko vadīja Harijs Sūna – ļoti prasīgs, audzināja ar stingru vārdu. Konkursa skatē izcīnījām tiesības piedalīties festivālā, un šī bija pirmā reize, kad tikām ārpus Latvijas – Maskavā. Uzņēma ļoti jauki, dzīvojām viesnīcās, četri vienā istabiņā, ēdināja trīs reizes dienā. Brokastīs deva olu un trauciņu ar sarkanajiem vai melnajiem ikriem, pusdienās papildu – 100 g šokolādi. Tā kā meitenes nelabprāt ēda ikrus, tad mainījāmies – meitenēm devām šokolādi, viņas mums ikrus. Tieši dejojot festivālā iepazinu savu nākamo dzīvesbiedri Jadvigu, ar kuru esmu kopā joprojām.
Jadviga Darbiniece, filoloģijas zinātņu doktore: – Lai arī festivāls bija izteikti politisks, tas izvērtās ļoti draudzīgs – pirmo reizi padomju cilvēks varēja satikt vaigu vaigā ārzemniekus. Angļu valodu pratām vāji, taču labi sapratāmies ar žestiem un skatienu. Atceros, ar kādu interesi uzlūkojām tumšādainos. Ak vai, toreizējie stereotipi! Fotografējoties Sarkanajā laukumā, kāds puisis no Āfrikas man uzlika roku uz pleca, pēc tam paraudzījos, vai blūzīte ir tīra…
Mūsu deju kolektīva skaistākā blondīne bija iepatikusies kādam puisim no Sīrijas, viņš bieži viņu apciemoja, vēlāk arī sarakstījās. Mums maksāja dienas naudu, to pietaupījām, lai iegādātos kaprona blūzes, kas bija modē.
Pateicoties festivālam:
Maskavā uzcēla viesnīcu kompleksu “Tūrists”,
“Lužņiku” stadionu, rekonstruēja ielas, tapa Festivāla iela, Miera prospekts, (Doņeckā – “6. festivāla” iela), parādījās autobusi “Ikaruss”, vieglais auto “Gaz 21” (Volga) ???,
padomju cilvēks iepazina rokenrolu, regbiju, badmintonu, džinsus, kedas, puķainus saules piegriezuma svārkus (festivāla simbols bija margrietiņas zieds). Izlaida speciālas festivāla nozīmītes, pastmarkas.
