– Vai māksliniekam nebija grūti lauzt savu ego? 18
– Kas tad tā par laušanu? Mans lepnums par izaudzētajām ogām varbūt ir pat lielāks nekā par izdevušos dziesmu. Ja mūsu valsts būtu desmit reizes lielāka un ja es nebūtu tik tiešs, kāds esmu, iespējams, es arī varētu koncertēt cauru gadu un tikai ar to vien nopelnītu iztiku. Taču mēs esam tur, kur esam. Radošu profesiju cilvēku pārpilnība Latvijā ir acīmredzama, un visa tā dēvētā kultūras dzīve ir pārsātināta.
– Nupat jums apritēja 55 gadi. Varbūt aizdomājāties, kā dēļ ir vērts dzīvot?
– No šāda jautājuma atkaujos ar vienu sevis saprastu lietu – man ir klājies dažādi, bet vienmēr esmu izdzīvojis tikai tāpēc, ka esmu ticējis laimīgai mīlestībai. Tas arī viss. Dēļ tās ir vērts dzīvot.
– Kādā intervijā stāstāt – kopdzīves sākumā jūsu sieva teikusi, ka vienmēr mīlēs jūs vairāk nekā bērnus, vairāk nekā jebko citu…
– Es varu tikai lepoties un pateikties Dievam, ka mēs esam satikušies, ka mana sieva ir tik gudra, skaista un taisnīga. Man ar viņu ir ļoti interesanti. Mums ir gadu starpība, un varētu šķist, ka dažās dzīves jomās man vajadzētu būt pieredzējušākam. Tomēr reizēm jūtos kā piena puika, jo šajā sievietē ir Dieva dots viedums. Es to apbrīnoju un domāju – esmu ļoti izredzēts, ka varu dzīvot kopā ar šādu cilvēku.
– Brīnišķīgi vārdi! Kāpēc tik reti kāds tādus publiski saka?
– Nezinu, laikam nav modīgi. Man nav arī saprotams, kāpēc tik daudzi dzīvo civillaulībā. Saprotu – var kādu laiku pārbaudīt, vai attiecības ir īstas. Bet daudzi tā dzīvo gadiem, un viņiem ir bērni. Ja reiz esi atradis savu cilvēku un viņu mīli, tad momentā ir jāprec. Ne jau tāpēc, ka tas ir juridisks nodrošinājums, bet ar šādu soli vīrietis sievietei saka – viņš tiešām viņu mīl un ir gatavs dalīties visā.
– Kā audzināt bērnus? Tas šodienas sarežģītajā ekonomiskajā un politiskajā situācijā nemaz nav viegli…
– Man recepšu nav. Bet pirmais princips – neko neslēpt. Ja bērni arī vaicā par lietām, par kurām viņiem vēl it kā nevajadzētu domāt, tomēr jāmēģina tās izskaidrot. Mana vidējā meita Agate jautāja par traģēdiju Ukrainā, tad es centos paskaidrot. Nezinu, vai tas palīdz, bet mēs ziemā (vasarā lauku darbu dēļ nesanāk) katru svētdienu sēžamies ap ēdamistabas lielo galdu, neko nekomentējot, neko nerunājot pretī, vienkārši noklausāmies, ko viens par otru domājam – kas man tevī patīk, kas man tevī nepatīk. Šo tradīciju uzsākot, mēs ļaujam bērniem nebaidīties teikt, ko viņi patiešām domā. Un, to pasakot, nebaidīties saņemt kaut ko pretī. Mēs visi cits citu noklausāmies, mums ir ko pārdomāt. Droši vien neesam vienīgie pasaulē, kas tā dara, bet vienalga lepojos, ka nonācām pie šādas idejas.
