– Arī agrāko gadu dziesmu vārdi ir iegravējušies apziņā: piekūns skrien debesīs, tu saviļņoji mani, pāri jumtiem lido kaijas… Tos pastiprina dziesmu videoklipi. Cik daudz pats pie tiem strādājāt? 18
– Tā ir joma, kurā es uzticos un pieņemu. Protams, es nepiekristu, ja kaut kas būtu pretējs manai būtībai. Klipu dziesmai “Piekūns skrien debesīs” veidoja Andris Freidenfelds un Juris Garjāns. “Tu saviļņoji mani” ir Alvja Hermaņa darbs. Dziesmas “Pāri jumtiem lido kaijas” klips ir manas sievas Lienes ideja un režija. Es ļoti lepojos, domāju, ka tas ir augstvērtīgs mākslas darbs. Esmu ļoti gandarīts par šīm trim filmiņām.
– Esat veidojis daudzus televīzijas un radio raidījumus par mūziku…
– Man nekad nav paticis vadīt televīzijas raidījumus. Tolaik šovbizness nebija tik attīstījies un nebija tik saprotami spēles noteikumi, taču bija skaidrs – ja gribu kļūt par dziedātāju, vajag, lai kāds par mani zinātu. Tāpēc pieņēmu sava brālēna Jāņa Šipkēvica piedāvājumu vadīt raidījumu “Videoritmi”. Tomēr nejutos tur savā ādā. Pēc tam vēlreiz atgriezos kādā LNT mūzikas raidījumā, tomēr televīzijas raidījumu filmēšana ir pārlieku sarežģīta. Radio man patīk, ka viss notiek tagad un uzreiz, cilvēki runā tā, kā viņi runā, un ir tādi, kādi ir. Tad ir interesanti klausīties.
– Kā jums klājas kā uzņēmējam? Mūzikas ierakstu izdevniecība “Upe” nav laidusi klajā nevienu štruntu, nevienu tingeltangeli. Tā ir neiespējamā misija.
– Tā tiešām ir kļuvusi par neiespējamo misiju. Lai arī mans uzņēmums vēl pastāv, esmu zaudējis interesi par mūzikas ierakstu producēšanu, jo ierakstus pērk ļoti maz, ar to nav izdevīgi nodarboties. Vienīgais veids, kā izdot nekomerciālu vai ļoti labu mūziku – atrast finansiālu atbalstu. Pirms padsmit gadiem bija iespējams panākt banku vai ražotāju ieinteresētību, ja tas sasaucās ar viņu reklāmas kampaņām. Otrs ceļš bija – fondu un pašvaldību atbalsts. “Upes” pirmsākumos esmu panācis atbalstu ļoti daudziem ierakstiem, bet tā nav patīkama nodarbe. Vai tā ir reāla un aktīva mūzikas izdevniecība? Es pats tā neteiktu. Tomēr nejūtu, ka būtu ko zaudējis. Jau pirms gadiem astoņiem ļoti skaidri sapratu – ar mūzikas ierakstu izdošanu un koncertēšanu nav iespējams uzturēt ģimeni, nomaksāt rēķinus. Man prieks, ka mēs ģimenē jau laikus sagatavojāmies citai praktiskai dzīvei – nolēmām nodarboties ar lauksaimniecību.
– Nopietni?
– Jā, jau piekto gadu dzīvojam laukos un kopjam zemi. Mūsu galvenā kultūra ir krūmmellenes. To zemi savulaik apsaimniekoja Ādažu kolhozs. Tie ir reāli lauki.
– Bērniem noteikti tur ir labi…
– Visiem labi. Man pašam ir labi. Ir notikušas lielas pārmaiņas, un es tās visas esmu pieņēmis.
