– Dosieties rudens, ziemas koncertturnejā pa Latviju. Jocīgi, visi taču cenšas vasarā… 18
– Tas izriet no manas un mana ansambļa biedru pašsajūtas. Man nekad nav paticis uzstāties brīvdabas festivālos, jo tie vairāk ir liels notikums, dažiem arī saviļņojums, bet mūziku tur sadzirdēt, manuprāt, ir ļoti grūti. Mums patīk uzstāties slēgtā koncertzālē, kur cilvēkam ir sava vieta, kur neviens nestaigā apkārt. Tāpēc izvēlamies vai nu pilnībā renovētas, vai jaunas koncertzāles.
– Grupas mājas lapā teikts: “Es rakstu vārdus, saceru melodijas un dziedu, jo meklēju savējos.” Vai esat atradis?
– Ja cilvēks izvēlas nākt uz mūsu koncertu, tātad viņš piekrīt tam, ko esmu vēlējies pateikt gan kā cilvēks, gan kā dziesmu autors. Tie jau ir tie savējie. Jo vairāk savējo, jo cilvēks jūtas drošāks, kā mammas azotē.
– Vai tiesa, ka Uldis Marhilevičs jūs pamudināja sākt dziedāt?
– Jā, tā bija. Tas notika Liepājā “Pūt, vējiņi!” koncertzāles aizskatuvē. Pilnīgi bez jebkāda redzama iemesla Uldis piedāvāja kaut ko kopā sacerēt. Jāsaka – paldies Dievam! Jo kā gan Uldim tas varēja ienākt prātā, ja pirms tam es tikai vadīju diskotēkas Poligrāfiķos un mēģināju padungot līdzi!? Droši vien šodien Uldis pats nevarētu pateikt, kā viņam šī doma ienāca prātā. Jautri laiki bija.
– Bet jautrība pārvērtās nopietnībā – esat septiņkārtējs Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvas ieguvējs…
– Kad šos pagodinājumus saņēmu, bija patīkami, jo beidzot es un mans ansamblis tikām atzīti. Man nav muzikālās izglītības, esmu cilvēks no malas, kas uzspraucies uz skatuves starp cilvēkiem, kuri lielākoties visu mūžu mācījušies mūziku. Pirmajos gados ļoti sajutu attieksmi – kas tu tāds esi, kur tu lien? Jā, bija gandarījums, ka nepadevāmies, un beigu beigās gan publika, gan eksperti atzina – es drīkstu dziedāt, man ir atļauts.
– Īpaši pēc uzvaras Sopotā…
– Tik precīzi vairs neatcerēšos, bet, starp citu, Sopotas piemērs ļoti labi parāda, ka tur cilvēki, kas nekā par mani nezināja, uzreiz man deva zaļo karti, ka drīkstu muzicēt, pat uzmundrināja. Bet šeit, kur ir manas saknes un vēsture… Bet es neapvainojos. Šķiet, vienmēr esmu bijis ļoti mērķtiecīgs un pietiekami stiprs cilvēks, esmu izturējis.
