Ugunis pirms negaisa. Saruna ar Ainaru Mielavu 18
Viņa dziesmas saviļņo mūs nu jau trīsdesmit gadu, viņš kopj zemi un domā – ir vērts dzīvot vienīgi īstas mīlestības dēļ. AINARS MIELAVS pēc septiņu gadu klusēšanas ir izdevis disku jeb – kā pats saka – plati “Atsaukties” un kopā ar grupu “Mielavs un Pārcēlāji” dodas koncertturnejā pa Latviju. Bet pats galvenais – dziesmu rakstniekam nu ir izdevies izlauzties jaunā telpā. Kas ar viņu ir noticis? Par to sarunā.
– Agrāk katru gadu izdevāt pa albumam, bet līdz jaunajai “Mielavs un Pārcēlāji” platei “Atsaukties” bija septiņu gadu pauze. Kas šajā laikā notika?
– Ceru, visi vēl atceramies – sākās ekonomiskā krīze. Pamanīju, ka daži mākslinieki, kuri ir manas autoritātes, arī klusēja gadu, divus, jo nevarēja saprast, par ko tagad lai dzied. Negribējās rakstīt kaut ko, kad ir aktuālākas lietas, kad nezini, kas ar pasauli notiks. Faktiski tagad ir ļoti līdzīgi: Krievijas–Ukrainas karš tomēr ir pasaules mēroga lieta, pie kuras nevar pierast un dzīvot tālāk, it kā nekas nebūtu bijis. Nu, lūk, kad pēc krīzes viss sāka atdzīvoties un citi sāka rakstīt dziesmas, es arī mēģināju. Sarakstīju ap desmit dzejoļu un parādīju tos sievai. Viņa teica – nav slikti, bet viss tas pats, kas iepriekš, viņa jūtot – ir pienācis brīdis, kad varu iet tālāk un mainīties. Tas bija grūts un smags laiks, pats nebiju pieradis, ka tik ilgi neesmu neko sacerējis. Bet tagad, kad viss aiz muguras – dziesmas sacerētas, skaņu plate ierakstīta, man ir milzīgs gandarījums un prieks, ka ieklausījos sieviņas teiktajā, paļāvos uz viņas intuīciju un, jā, uzskatu – mākslinieciskajā ziņā esmu sevī kaut ko pārlauzis un izlauzies jaunā telpā, ticis pie jauniem apvāršņiem. Un tas ir ļoti svarīgi.
– Prieks dzirdēt! Noklausījos tituldziesmu “Varis”. Tā ir tik tēlaina kā filma! Vai tas ir stāsts par mūsu sabiedrības nevarību un neizdarību?
– Tas ir stāsts par latviešu vīriešiem. Ne visiem, bet lielu un, diemžēl, tipisku daļu.
– Dziesmā ir rinda: “Masta strupajā galā Elma ugunis spīd”…
– Jā, tās parādās pirms negaisa. Augstu torņu, stabu galos, masta spicēs. Pirmo reizi tika manītas Itālijā virs Sv. Elma baznīcas smailes. Jūrniecībā Elma ugunis ap mastiem bija brīdinājuma zīme, ka labi nebūs, tuvojas vētra.
– Nudien reizēm ir sajūta, ka vētra tuvojas… Par ko vēl šodien nevajadzētu klusēt?
– Klusēt nevajag nekad – ne šodien, ne rīt. Šķiet, cilvēce ir tā iekārtota, ka allaž būs par ko neklusēt. Patlaban, piemēram, nevajadzētu izlikties, ka latviešu mākslinieku piedalīšanās neprognozējama militāra agresora – Krievijas – izklaides pasākumos ir adekvāta rīcība. Manuprāt, tā ir valsts nodevība.
