Anda Līce: Latvija ir pilna ar Kremļa politikas metastāzēm 22
Nesen interneta vietnē “Youtube” es atradu kādu agrāk nepamanītu sarunu ar 2015. gadā nogalināto Krievijas politiķi Borisu Ņemcovu. Jāteic, ir dīvaina sajūta klausīties tāda mēroga cilvēku un zināt – viņa vairs nav mūsu vidū. Es saku – “mūsu”, jo tādi cilvēki pieder visai cilvēcei. Sarunā viņš teica: “Tādu cilvēku, kas gatavi ziedot karjeru pārliecības dēļ, vispār ir ļoti maz… Mēs visi esam Sarkanajā grāmatā.” Vēl viņš runāja par cilvēku ģenētiskām bailēm varas un stulbuma priekšā. B. Ņemcova un vairāku citu nāve liecina – mūsdienu Krievzemē vajāšanām pakļauj tieši savus krietnākos pilsoņus.
Varētu jautāt – kāds mums sakars ar to, kas notiek Krievijā? Vistiešākais. Jo, pirmkārt, tāda ir jebkuras ar noslieci uz autoritārismu varas daba, un, otrkārt, Latvija ir pilna ar Kremļa politikas metastāzēm. Redzot mūsu valsts tiesībsargājošo institūciju satriecošo nevarību vai apzinātu nevēlēšanos pildīt savus pienākumus, nav pārliecības, ka valsts drošības labā tiek darīts viss nepieciešamais, kaut gan tā tiešām ir Latvijas prioritāte vispirms garīgajā un tikai pēc tam militārajā jomā.
Problēma ir tā, ka tankus var saražot un nopirkt daudz ātrāk un vieglāk, nekā cilvēkos panākt garīgo atmodu, ja tā ir palaista vējā. Lai pamostos, miegs un paģiras (kā nu kuram) ir jāizguļ, un tas prasa laiku. Garīgā atmoda ir reizē milzīgs satricinājums, kas maina cilvēka dzīvi, un arī privilēģija, pēc kuras liela daļa cilvēku nemaz neilgojas.
Manuprāt, pārāk klusu un ar lielu nokavēšanos (kā daudz kas) pirms mēneša Latvijas ZA ir noticis konsilijs par ceturtās atmodas iespējamību. Paldies Dievam, ka diskusiju dalībnieki ir vienisprātis – atmodai jānotiek evolūcijas ceļā. Ir lietas, kuras nav iespējams piedzīvot ātrāk, pirms laiks tās nav nobriedinājis. Ņemot vērā laika paātrinājumu, katrai paaudzei vajadzētu piedzīvot savu atmodu, bet tā diemžēl ne vienmēr notiek. Jo vairāk šādu izkritušo paaudžu, jo atmoda vairāk attālinās. Diskusijas dalībnieki, runājot par Garu, nedomāja pirts garu, bet to impulsu, kas nāk no Radītāja un vienīgais visu dara dzīvu. Jāšaubās, vai Eiropai ir kāds cits ceļš kā vien atjaunošanās uz kristīgajiem pamatiem, uz kuriem taču tā ir būvēta.
Klausoties B. Ņemcova secinājumu par to, ka viņa valsts ierēdņi nespēj iestāties par patiesību, jo strādā dziļi samaitātā un dziļi ciniskā sistēmā, man acu priekšā uznira nesen atklātībā nonākušie mūsu valsts nozagšanas plāni un tūlītēji mēģinājumi tos apšaubīt. Vārdu sakot, turpinām gulēt tālāk.
