MID dīvainā “līdzjūtība”: Krievijas ĀM izmet savādas replikas Baltijas valstu virzienā 5
Savādas replikas Baltijas valstu virzienā pēdējā laikā savos angļu versijas “Twitter” un “Facebook” kontos izmetusi Krievijas Ārlietu ministrija (MID).
Tā 27. augustā MID tviterī lasāms: “90. gadu sākumā Baltijas valstis ieguva savu nacionālo neatkarību. Šis notikums radīja cerības un gaidas, ka padomju Baltijas republikas varētu kļūt par modernām demokrātijas un likuma varas valstīm, kas diemžēl nepiepildījās.”
Protams, būtu brīnums, ja tagadējā Krievijas vara par baltiešu valstiskuma sākumu varētu atzīt 1918. gadu, taču šī “tvīta” beigu daļa patiesi ir mīkla. Tāpat atliek vien minēt, kāds bijis Krievijas Ārlietu ministrijas sabiedrisko attiecību ļaužu domas lidojums 31. augusta “tvītā”.
Tas it kā ir atbilde uz Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ierakstu, veltītu gadadienai kopš Krievijas armijas izvešanas no Latvijas. MID raksta šādi: “OK, pirms ceturtdaļgadsimta jums bija iespēja kļūt par patiesi neatkarīgiem, brīviem un demokrātiskiem.
Diemžēl jūs šo iespēju neizmantojāt. “Brīvība ir greznība, ko ne katrs var atļauties”.”
Ko ar to gribēts sacīt? Jādomā, tādējādi Maskava pauž savu sāpi par Baltijas žiglo paslēpšanos no tās ietekmes zem ES un NATO spārna.
Jāatzīmē, ka šīs Krievijas Ārlietu ministrijas izpausmes ievērojusi galvenokārt pret Ukrainu vērstās dezinformācijas apkarošanai veltītā vietne “stopfake.org”, kas atgādina, ka Baltijas valstis ir demokrātiskas, likuma varas valstis pēc visiem starptautiskiem standartiem, un ir diezgan smieklīgi, ka Maskavas ārlietu resorā kāds to apšauba.
Vācu juriste un politoloģe Konstance Štelcenmillere, kura regulāri publicējas izdevumos “The Financial Times” un “Foreign Affairs”, šos “tvītus” raksturojusi kā “dziļi muļķīgu un nepatīkamu kampaņu”.
Maskavai netīkamie Otrā pasaules kara sākuma 80. gadadienas pasākumi Polijā Krievijas propagandas smaguma punktiem no Ukrainas un tāpat Baltijas likuši pārslīdēt uz Austrumeiropas valstīm. Kā zināms, Polija neuzaicināja Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu uz 1939. gada 1. septembra atceres pasākumiem.
Turklāt Polijas prezidents Andžejs Duda piemiņas ceremonijā Varšavā atļāvās dot mājienus par mūsdienu Krievijas imperiālistiskajām tieksmēm.
Šajā dienā publicētajā intervijā vācu laikrakstam “Bild” Duda atgādināja, ka Hitlera sabiedrotais Polijas iznīcināšanā bija Staļins un 1939. gada septembrī poļu zemi savā starpā sadalīja abi noziedzīgie režīmi, kamēr mūsdienu Krievija “līdz šim brīdim uzvedas tā, it kā par to neko nezinātu”.
Krievijas propagandas aparāts to uztvēris kā “kārtējo pretkrievisko izlēcienu” un ierastā stilā meklējis pēc tā saucamajiem atspēkojumiem, pārmetot poļiem sliktu apiešanos ar 1919./1920. gada poļu–padomju karā sagūstītajiem sarkanarmiešiem, 1934. gada neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju (nepieminot, ka šādi līgumi 30. gadu pirmajā pusē bija ierasta diplomātiskā prakse un tiem nemēdza būt slepeni papildprotokoli par citu valstu dalīšanu) un tā tālāk.
Īsāk sakot, ne jau Staļins ar Hitleru izraisīja karu, bet poļi! Citējot “rubaltic.ru”: “Poļu izcilos nopelnus Otrā pasaules kara kurināšanā ir grūti apšaubīt.”
Bet pagāja burtiski dažas dienas, kad Maskavas dusmas jau vērsās pavisam citā, agrāk neierastā virzienā – Krievijas vēstniecība 9. septembrī Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā grasījās atvērt izstādi “75. gadadiena kopš Austrumeiropas atbrīvošanas no nacisma”.
Tās atklāšana pieskaņota 1944. gada 9. septembrim, kad Bulgārijas teritorijā iesoļoja PSRS karaspēks – notikums, ko padomju historiogrāfijā un nu arī Krievijā sauc par “atbrīvošanu”.
Bulgārijas Ārlietu ministrija 4. septembrī šajā sakarā aizrādīja Krievijas vēstniecībai nelietot “apšaubāmu vēsturisku terminu (atbrīvošana)” saistībā ar padomju spēku ierašanos valstī 1944. gadā.
“Nenoliedzot PSRS ieguldījumu nacisma sagrāvē Eiropā, mums nevajag aizvērt acis uz faktu, ka padomju armijas durkļi Centrāleiropas un Austrumeiropas tautām atnesa pusgadsimtu represiju, pilsoniskās pašapziņas apspiešanu, ekonomiskās attīstības strupceļu un atrautību no attīstīto Eiropas valstu procesu dinamikas. PSRS pieteica karu Bulgārijai, kad pie varas bija tikko nākusi jauna demokrātiska valdība, kas paziņoja par sakaru saraušanu ar nacistisko Vāciju,” atgādināja ministrija.
Par atbildi no slāvu vecākā brāļa bulgāri dabūja pretī krietnu šalti apsūdzību “melos”, “atmiņas trūkumā” un “cinismā”. Tika pat atrasts bijušais Bulgārijas ārlietu ministrs, promaskaviskais sociālists Rumens Petkovs, kurš Krievijas medijos deklarēja, ka ministrijas paziņojums esot “neprātīgs”, “neadekvāts” un “skandalozs”.
Ar agresīviem un reizē absurdiem paziņojumiem “rusofobisko” Baltijas un Austrumeiropas valstu virzienā pazīstamais žurnālists Armens Gasparjans, kura tekstus kā “eksperta” vai “politologa” viedokli Krievijas propagandas mediji mēdz plaši popularizēt, portālam “riafan.ru” paziņojis: “Kāpēc mēs vispār esam spiesti stoiski paciest šāda veida apvainojumus? Es saprotu, ka dižas valsts tradīcijā nav pievērst uzmanību visādiem sētmalas salašņām (подзаборнaя шелупонь), taču tamlīdzīgu [paziņojumu] daudzums jau pārsniedz visas saprāta robežas un tas notiek katru dienu! Varbūt ir pienācis laiks atbildēt tā, lai neviens kvankšķis ij nedomātu sākt vaukšķēt uz mūsu pusi? Pēc manām domām, tas, kas notiek šodien, ir vienkārši kauns.”
Gasparjana atklāsmes mūsu kaimiņzemē tiek plaši citētas, tajā skaitā arī viņa nesenā “prognoze”, ka pēc 10–20 gadiem Ādolfs Hitlers Rietumeiropā tikšot reabilitēts un tas sen jau būtu noticis, ja vien nacistiskās Vācijas vadonis nebūtu uzsācis holokaustu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
Jūsu iesniegtā informācija ir anonīma. Tikai LA.LV ir pieeja šai informācijai. Pēc raksta izveidošanas jūsu informācija tiks dzēsta. Iesniedzot informāciju, varat nenorādīt savu vārdu
Sniedz pēc iespējas vairāk detaļu un informācijas
Faili, kuros ir papildu informācija
